| 11:28 am |
Dievs, izārstē no gara kūtruma
Šausmīgi sāp, ka neesmu nekas. Tik briesmīgi apzināties sevi par viduvējību sliktākajā šī vārda nozīmē. Es nezinu labu mūziku. Arī tad, ja esmu dzirdējusi, es to visu esmu palaidusi renstelē, prātā saglabājot kādus desmit nosaukumus/vārdus kas tur rotē gadiem. Es neesmu bijusi uz nevienu jēdzīgu muzeju. Vienīgā jēdzīgā izstāde uz kuru esmu bijusi, ir Hērsta izstāde Venēcijā. Visu manu ceļojumu galamērķis ir bijis pats ceļš. Man skauž manu vienaudžu apņēmībā un cīņā pavadītie gadi, kuros ir slīpēta spēja pavadīt laiku vienatnē un uzverētas daudzas iekšējas cīņas. Es neesmu izcīnījusi neko. Visas cīņas, kas ir sāktas, ir zaudētas. Pāris lietas, ko es esmu izdarījusi, ir paņēmušas mani visu. Viss, par ko es varu vēstīt, ir mana dzīve. Esmu pārāk hermētiski noslēgta, lai mana sirdsapziņa sadurtos ar politisko realitāti, vai jebkādu sociālo atbildību. Es esmu slima. Trakākais ir tas, ka vide, kurai es esmu gribējusi piederēt, par kuru esmu jūsmojusi - ir izrādījies ķermenis uz kura parazitēju. Ko man vainot? Kā es palaidu sevi atmatā? Man taču ir talanti, kuri palikuši manī neaudzināti.
Es esmu tas pretīgais "dīvainais", kuram nav nekāda praktiska pielietojuma un kurš nespēj darīt vienkāršu cilvēka darbu, jo to nicina, visdrīzāk sava slinkuma un neveiklības dēļ. Es esmu tas pretīgais dīvainais, kurš sauc sevi par radošu, lai gan tikai sakuļ putas dienu virsmā. Es esmu tas pretīgais "dīvainais" kurš visu, ko dara iepazīst no virsas, netiek līdz kodolam un noraida tad, ja nesaprot.
Man patika dzert, lai es aizmirstu to, ka nekas neesmu. Tagad es nevaru arī to. Kopā ar zālēm tas nestrādā.
Man ir divi bērni. Es domāju, ka esmu viņiem vajadzīga. Bet kaitīga. Man žēl, ka viņiem nācās piedzimt man. Kura mamma gan nav kaitīga. Nu ja nu vienīgi tās divas ideālās ģimenes, ko pazīstu.
I come from a long lineage of emotional abuse. Kopš esmu iznākusi ārā no stāvokļa, kad katru rītu atvēru acis ar izmisīgu vēlmi nomirt, manus rītus pavada drausmīgu dusmu šalts par to, ka esmu tāda krople - bez gribasspēka un mugurkaula. Tik virspusēja. Ja arī manjakālajā fāzē dabūju stāvokli, kurā varu izdarīt daudz, viss, ko es daru ir virspusējs.
Vienīgais, ko es varu, ir liecināt par to, ka tādi, kā es pastāv.
Var būt, ka tas ir vērtīgi. Vienīgi - man nedodas rokās ne vārdi, ne citas metodes. Mute ir sausa no dieva prombūtnes.
Es ļoti, ļoti ceru, ka šī rindkopa man palīdzēs nodzīvot atlikušo dienu.
We need our grief to be whitnesed. |