Bija jauki atkal satikt jūs tās visas, ko izdevās satikt Latvijā. Laiks paskrēja nemanāmi ātri. Kā punktiņš uz 'i' manai viesošanās mājās bija gājiens uz operu ar vecomāti, lai redzētu 'Turandotu'. Laiku pa laikam ir tomēr patīkami atgriezties mājās...

Pēc visiem apsvērumiem, tomēr nolēmu aizbraukt uz interviju pie angļiem. Un kā izrādījās, nebija nemaz tik traki...Kāda 3 stundas gan pavadīju ar viņiem, bet man tika parādīts visas datorprogrammas, ko viņi darbā izmanto, tiku cienāta ar tējām un beigās man vēl izrādīja pašu pisētu.

Ja godīgi, tad šī mazā pilsēta pilnīgi noteikti nav mans sapņu iemiesojums. Maza, un pilna ar angļiem...BET, darbs gan izskatījās, kas tāds, ko es vienmēr būtu vēlējusies darīt. Un samaksa ir beidzot pieklājīga. Mans uzdevums būs meklēt un apkopot informāciju par dažādu korporāciju neētiskajām darbībām, piemēram, vergu vai bērnu darba izmantošanu, vides piesārņošanu, cilvēktiesību pārkāpumiem un korupcijas gadījumiem. Pēc tam šī informācija tiks pārdota investoriem, kas vēlas ieguldīt naudu uzņēmumos pēc saviem ētiskajiem principiem.

Kā pabeidzu interviju ar viņiem, man tika uzreiz paziņots, ka esmu pieņemta. Nebija vairs daudz, ko domāt, tā kā nākamajā rītā arī atbildēju, ka piekrītu viņu piedāvājumam. Un ar lielu nožēlu pateicu Briselei 'Nē'. Protams, ka daudz vairāk būtu vēlējusies braukt uz Briseli, bet finansiāli tas būtu diezgan grūti, jo samaksa tur bija niecīga un pilsēta, kā pati ir diezgan dārga. Ar smagu sirdi, bet tomēr ar apziņu, ka tā ir labāk, piekritu palikt šeit.

Esmu jau atradusi sev dzīvesvietu. Vakar bija pirmā nakts jaunājā mājā. Man par pārsteigumu, esmu atradusi diezgan labu mitekli. Mājā dzīvo vēl viens spānis un ģimene, kas te uzturas tikai pāris reizes mēnesī. Viss interjers ir no koka, un iekšā ir ļoti silts. Saimnieki gan ir kaut kādi triantlona čempioni, tāpēc apkārt ir izkarinātas visādas medaļas, kausi un sportistu bildes. Vispār diezgan mājīgi.

Un nākampirmdien sāku strādāt jaunājā darbā.