izkapts

Uz ielas sēdēja noskrandis ubags, kas turēja rokās uzrakstu “Ziedojiet pasaulē labākajam stāstniekam! Es iepriecinu jūs ar saviem stāstiem. Ieprieciniet, lūdzu, lūdzu, arī mani ar kādu maizes garoziņu!”
Un viņs man izstāstīja kādu stāstu. [Šeit es vēlāk ierakstīšu kādu labu stāstu.]
“Ak, cik Tev vienmēr smieklīgi stāsti. Tie ir kā riekstiņi. Vienmēr gribās vēl kādu. Un tajos ir tāda doma.”
“Vai zini, kas manos stāstos ir vissmieklīgākais? Nē, patiešām. Es pats par to smejos. Cilvēki lasa manus stāstus, bet neklausās manī, kad es runāju. Es vēlos viņiem izstāstīt stāstu, par ko esmu drošs, ka viņi sajūsminātos, bet viņi mani pārtrauc. Tas ir likteņa vidējais pirksts, ka man to stāstu ir tik daudz, ka ne atklausīties. Bet viņi ar milzu aizrautību tos lasa, jo tad jau nav klāt manas kaitinoši runātīgās personības. Esmu mēģinājis arī citādi – ar aizrautību klausīties viņu stāstus - un tad es patiešām to arī daru, jo man taču vajag iedvesmu jauniem darbiem. Un pēc uzklausīšanas šie cilvēki nekad nav apmierināti, jo tad es viņiem šķietu neinteresants. Ja godīgi, reizēm arī es pēc viņu uzklausīšanas esmu neapmierināts. Man gan ir citi iemesli – man taču ir tik daudz stāstu, kuros neviens neklausās. Jā, bet tos tomēr lasa.”