izkapts

Mans Meskalito ir baigais storītellers. Šovakar atkal nolikos uz sapni. Sapnī redzeju savus paziņas un pavisam svešus cilvēkus, bet visus jauniešus. Bija baigā ballīte tumsējā jūrmalā, jautrošanās, dejošanas un, hmm, jogas pozu atrādīšanas. Un visi guva milzīgu prieku par to, ko dara. Visi piedalījās. Es biju vienīgais skatītājs. Stāvēju, skatījos, gribēju būt tāda kā viņi. Un man blakus stāv viņš, mans Meskalito, un stāsta, ka no šī līksmi dejojošā pāra rītdienu sagaidīs puisis, bet meitene mirs. Un tad, lūk, šī vienpadsmitgadīgā, šķelmīgā blondīne mirs. Tad tas puisis, kas smejas visskaļāk, viņš arī mirs. Un es stāvu, un māju ar galvu. Es nevaru to novērst. Tā notiek. Es varu to tikai zināt. Un tad es noskatos vienu nāvi, otro. Un es stāvu, es nedaru nekā. Vienbrīd pat traģikomiski astoņkājis nožņaudz vienu no viņiem visiem. Un galgalā Meskalito man aplika roku ap pleciem un aizveda uz tramvaja pieturu. Es pamodos nobijusies, kad piebrauca tramvajs bez numura un vadītāja, un man bija jākāpj iekšā, lai brauktu atpakaļ uz šito dzīvi.