hmmm... mamma mani bieži nolamā par to ka es dzīvoju viņas istabā un neuzkopju to, bet ja tā labi padomā kad es vēl mēdzu dzīvot savā es darīju vēl mazāk.
Ir laikam jāpieņem doma ka kļūdīties ir cilvēcīgi, bet kas tādā gadījumā esmu es? Kaut kāds pārcilvēks? Bet varbūt pat supervaronis. Kā tie ko bērnībā mēdzu apbrīnot un attēlot.
Un vispār šīs morālās vemšanas rezultātā esmu nonācis pie slēdziena: "ja konflikta sākumā tu neuzbruksi tad beigu beigās tev vienkārši neatliks nekas cits kā aizstāvēties"
Un vai cik arī naivi tas neizklausītos kaut kur šajā tekstā ir arī maza kripatiņa jēgas.Garastāvoklis:: saņurcīts Mūzika: Bobja atsūtītā ideja tapingā |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
