.::pāri kalniem un tālu projām::.
.::melnā suņa emuārs::.
3.12.10 09:22 - Skaistums
Man naktī sapņi divās daļās sadalījās. Tā pirmā nesvarīga. Konkrēts murgs par tēmu nonāc bērnībā, kur viss ir kājām gaisā. Bet otrā bija neizstāstāmi skaista. Viss balts kā jau ziema. Un no mūžīga baltuma iznāk Dž. Iznāk pavisam mierīgs, nemaz netrako - tikai smaida. Es viņu samīļoju un sabužinu ausis. Viņš stāv pilnīgi nekustīgs, bet izstaro tāda labestība, ka man likās, ka es sapnī sāku raudāt. Vakar jau tāpat kāda asara nobira viņu iedomājoties. Laikam tāpēc es viņu arī sapnī satiku. Bet tas bija pavisam maģisks sapnis. Kā pasaka. Reizēm ir tik ļoti grūti, kad iedomājos kāds Saules stars viņš mūsu rūpju jūrā bijis. Tik ļoti viņa pietrūkst. Asaras jau atkal sāk rosīties tāpēc nerakstīšu tālāk. Jāpievēršas tekošajiem darbiem.
1.12.10 22:17 - Manā gadījumā vismaz
Vakaros uz Rīgas ielām gaismas no dāžādiem leņķiem mēdz krustoties. Tā ejot man pa priekšu dodas mana ēna. Bet bieži gadās, ka es saraustos, jo liekas - kāds strauji tuvojas no mugurpuses. Tomēr pārsvarā tā izrādās mana otra ēna, kas uzrodas no citas gaismas. Tā abas manas ēnas ik pa laikam krustojas un es bīstos. Bet reizē jūtos bagāta, jo man pieder vairāk nekā viena ēna.
Pirms es biju dzirdējusi, ka Ziedonis tā ir teicis, es visu laiku to tiku uzsvērusi, ka nevajag lasīt citu dzeju, jo katram mums iekšā ir sava dzeja. Kāpēc mums jāiespaidojas no citiem? Un izrādās, jā, Ziedonim tā pat licies. Lai gan es joprojām pie šīs savas domas turos, mana pretruna ir izņēmumi, kurus vienkārši nav iespējams nelasīt. Čaks, Vācietis un Ziedonis. Tā ir. Bez viņiem nevar.
30.11.10 21:14 - Kur vaļinki?
Vispār ar pasniedzēju šodien spriedām, ka šitādā aukstumā nav ko vilkt mugurā. Viņa (būdama patiesi eleganta un stilīga sieviete) iegājusi kādā no mūsu Rīgas veikaliem (nereklamēšu, jo vai nav vienalga kurā?), apskatījusi piedāvājumu un jautājusi pārdevējam: "Vai tad nekā siltāka jums nav?" uz ko pārdevējs nobrīnījies, ka neesot gan. "Un vai tad nebūs? Ārā taču ziema!" un pārdevējs atkal: "Nē, kolekcijā nav paredzēts nekas tāds." Vispār tiešām uzjautrinoši, ka modei jāseko ar salstošu pakaļu. Un cik es uz ielas šodien pamanīju - dažas cacas patiesi seko un turpina šajā aukstumā pusplikas ar augstpapēžiem līdz zodam skraidīt. Tiesa, viņām sejā gozējas sastindzis smaids, kas liek man iekšēji paķiķināt. Bet atgriežoties pie vajadzības pēc ziemas apģērba, kursabiedrene atzīmēja, ka ir kāds baltkrievu veikals, kurā varot iegādāties mūsu laikapstākļiem piemērotas drēbes. Abas vienojāmies, ka labprāt satuntulētos kažokos un vaļinkos, nekā staigātu atsaldētām smadzenēm. Bet, redziet, Rīga ir modīga pilsēta ar modīgiem veikaliem, kura, tāpat kā snobiski miljonāri uz mazajām latvieša vēlmēm noskatās no augšas.