Lūk, tas ir visa goda un cieņas vērts notikums: Mani vecāki jau kopā pavadījuši pērļu ciparu (svētdien oficiālais). Es arī tā labprāt kādreiz ar otro pusi izdarītu.
Katru dienu var atrast tik daudz lietu, par kurām priecāties. Vakar es pa brīdim priecājos par Ieviņas Kriksi, kuram ir apbrīnojams domu gājiens. Priecājos arī par mūsu vēl beznosaukuma grupas pirmo koncertu Undīnē. Vismaz tie paši daži klausītāji piedeva mums kļūmes un priecājās līdzi. Visu uztverot viegli vispār var priecāties nemitīgi. To es no smaidīgā un līdzsvarotā Mārtiņa vakar laikam iemācījos. :P
Bet kāpēc es vispār šo sāku rakstīt tātad - es ārkārtīgi priecājos par tik vienkāršu lietu kā autobusa pieturas zīmi pirms mūsu miesta sākuma. Respektīvi, tur ir diezgan padaudz māju, bet līdz šim pieturas nebija. Autobuss tik un tā vienmēr pieturēja pēc ļaužu vēlmes. Bet pie šīs pieturvietas aug liels un skaists ozols. Laikam arī no tā, ka ļaudis šoferim tika teikuši, lai izlaiž pie ozola, oficiālā pieturas zīme, kas nule tikai uzlikta, tā arī saucas - "Pie ozola". Un es par šo vienkāršību, kas tautā iegājusies, tik ļoti priecājos! :)