.::pāri kalniem un tālu projām::.

9.3.11 10:53 - 35

Neraksturīgi man, es šonakt sapņoju par pasaules galu. Tomēr šajā iznīcībā nebija vainojami dabas spēki, bet kaut kāds neapzināts ļaunums. Daļa cilvēku izdzīvoja, bet bija iesprostoti kaut kādā izolatorā, kur gaisa padeve bija niecīga un ēdiena nebija vispār. Skaidrs, ka arī tie neizvilks ilgi. Nu, jā, un es atkal kaut kā to visu vēroju no malas. It kā biju iesaistīta, pa reizei mani pat kaut kas mocīja (laikam tas neredzamais ļaunums), bet tajā pašā laikā biju vērotājas lomā. Bija tāda apokaliptiska sajūta, jā. Nez` vai tā ir viena no manām paralēlajām pasaulēm?

Un tad vēl pēdējā laikā esmu sākusi skatīties uz visu citādāk. Un burtiski skatīties, jo pāris intensīvas domāšanas un zināmas devas nervu sasprindzinājuma rezultāta rievas uz pieres no horizontālām ir kļuvušas par vertikālām, tādā veidā padarot manu skatu dusmīgāku. Laikam mans skatījums kopumā sen vairs nav tik pozitīvs kāds bija kādreiz bērnībā, kad vecāku un citu pieaugušo pasaule likās tik skaista un bezrūpīga. Tā laikam kādos gados 3-4 vēl likās. Varbūt arī vēlāk. Neatceros, kurā brīdī pirmo reiz mani bērna ideāli gruva. Bet tas noteikti nebija saistībā ar ziemassvētku vecīša ierašanos vienlaicīgi ar tēva pazušanu un mammu kā lieldienu zaķi. Tas vispār liekas mani sevišķi neietekmēja. Jā, zināma daļa brīnumainības varbūt pazuda, bet es kā inteliģentu vecāku inteliģents bērns to uztvēru mierīgi. Bet vai bērni vispār mēdz pārdzīvot, kad uzzina patiesību? Teorētiski tam vajadzētu būt kā parastam niķim - ātri pāriet un aizmirstas. Galvenais, ka dāvanu straume neapsīkst un olas mežā izaug no sūnām.

Dārgie psihologi, es esmu dzimusi ironija, man ir antipozitīvs garastāvoklis, aptrūkās iedvesma runāt, un uz ielas pamanīju vīrieti ar austrumkaimiņzemes nosaukumu uz jakas. Eju kauties.

• 2 iegremdējās
• sarunā ar mani

4.3.11 19:23 - 34

Mums ir interesants dzīvoklis. Ik pa laikam virtuvē pazūd aukstais ūdens. Mana attieksme pret to ir nekāda un jau vairākas reizes tam visam ir vienāds rezultāts. Divas nedēļas es par aukstā ūdens trūkumu neliekos ne zinis. Traukus mazgāju karstā ūdenī, tējai ūdeni ņemu no vannasistabas. Paiet minētās divas nedēļas un es iedomājos par santehniķi. Pēc šādām domām aukstais ūdens parādās. Viņš, ūdens, jūt. Kā tāda sāpe, kas pēkšņi izzūd, kad Tu, viens cilvēks, stāvi daktera priekšā. Un tā jau noticis vairākas reizes.
Mums ir arī runājošs ledusskapis. Draugi, kas reizēm paliek uz virtuves dīvāna pa nakti, jau iemīļojuši nakts sarunu biedru. Viņš vaid un īd un čīkst un savā ziņā tā tiešām izklausās pēc savdabīgas valodas. Reizēm, kad ledusskapis kādu laiku klusē, sāk likties, ka nav kaut kas kārtībā. Laikam ne velti šo istabu kopumu dēvē par dzīvokli. Te valda augstas klases dzīvība.

Pirms es izeju piektdienas dzīvē, man jāpadalās ar jums kādā video. Es vienmēr cenšos Tutrubā konkrētai lietai atrast atbilstošu video. Tā ir video vietne un bilžu salipināšana mani nesajūsmina (kaut gan pati esmu gribējusi tādas lipināšanas taisīt, un patiesībā reizēm tās ir ļoti noderīgas, atceroties manu gotikas/ renesanses periodu - ja nebūtu vajadzīgie mūzikas gabali saveidoti un Tutrubā salikti, man būtu jāsēž pēc pagājušā gadsimta smakojošā fonotēkā, kur vairāk dzīvo pelējums, nekā kvalitatīvi ieraksti). Video vismaz redzama dzīvība. Tad, nu, atradu šādu Anekdoten amatiervideo, kur par brīnumu ir ciešama skaņa salīdzinājumā ar citiem šāda tipa kameras acs uzņēmumiem. Patīkamu klausīšanos un, lai jums labi izdevusies nedēļas nogale!

• sarunā ar mani

3.3.11 19:17 - 33

Mani uztrauc latviešcilvēka kultūras trūkums. Un es vēl atceros laiku (izklausos veca? Nekā! Tikai ceturtdaļgadsimts, ha), kad pieklājība bija viena no galvenajām lietām, kas bērnam jāiemāca. Bija taču arīdzan visādas padomju grāmatas par to sarakstītas (ha). Bet kur pieklājība pazudusi tagad un vai tas tādēļ, ka mūsdienu populārā audzināšana, kas ietver ļaušanu bērnam darīt ko grib, ir nonākusi galīgā degradācijas stāvoklī? Es nesen pabiju uz kalna un novēroju absolūtu latviešcilvēku pieklājības normu pagrimumu. Neskaitāmās situācijās, kur jaunieši izdarīja kādu bezkaunību, viņi ne tikai neatvainojās, bet pat neuzskatīja par vajadzīgu atskatīties, lai kaut vai ar skatienu parādītu, ka viņi tā kā nokaunās. Un šādas situācijas tiešām notika ļoti bieži, ne tikai ar mani - ar daudziem. Tad vēl elementāra palīdzība arī izrādās latviešcilvēkam sveša. Sieviete nokritusi kalna vidū un pati nespēj piecelties. Es tikmēr sēžu pacēlājā, kas iet lēnu, pa vidam apstājas un pa pusminūtēm stāv. Viņa cenšas sparīgi, nesanāk - visi citi traucas garām kā lielkungi un noskatās uz viņu kā uz nebrīvu zemnieku. Blakus strādā tehniskais darbinieks, kas sprauž mietiņus trasei - neredz. Nu, labi - pieņemsim, ka tik aizņemts darba kalps, ka apkārt neskatās. Sieviete arī kautrīga, pēc palīdzības nesauc. Introverts cilvēks - normāli. Kad es nonācu kalna galā, augšpusē vēl mazliet veltīju laiku sarunām. Un tad brauciens lejup un kā par brīnumu - skatos - sieviete joprojām sēž kalna vidū un cenšas tikt augšā (jā, tiesa - viņas tuklums un vecums nebija sabiedrotie). Piebraucu, jautāju vai nevajag palīdzēt. Viņa skatās manī tik lielām, pārsteigtām stirnas acīm, ka nespēj izdvest ne vārda. Es dodu roku un, jā, viegls uzdevums tas nebija (viņas tuklums un vecums joprojām nebija sabiedrotie). Bet, nu, un? Vai tāpēc palīgā neiet? Pēcāk viņa man gandrīz caur asarām pateicās. Bet es paliku šokā, ka neviens no milzu skaita cilvēkiem nelikās par viņu ne zinis. Ņemot vērā, ka agrāk esmu savu tiesu lielajos kalnos izbraukājusi, tad lieliski zinu kāda tur ir kalnu kultūra. Mēs pat vairākreiz totāli sajukām un veicām visādas nesankcionētas akcijas sniegos, bet vienmēr tikām steigšus izglābti un aprūpēti no pilnīgu svešinieku puses. Nemaz nerunājot par viņu perfekto pieklājību. Jā, tur, protams, arī parādījās pa rupjam tipam, bet salīdzinoši - kalni lieli, cilvēku 50-100 reizes vairāk kā uz mūsu pauguriem - nu, tas kā spļāviens jūrā. Bet velns - latviešiem par šitādu sviestu, kādu es teju vai ik piecminūti uz kalna piedzīvoju divu stundu garumā, vajadzētu ribiņas paspārdīt! Tāda sajūta, ka mucās auguši! Esmu šo jau paspējusi pārrunāt ar vairākiem kulturāliem cilvēkiem, kas tāpat bija šokā un visi kā viens vainoja vecāku audzināšanu. Teorētiski tam var piekrist, bet skatoties kā mani draugi sīčus audzina, es nebūt nemanu kaut kādu pieklājības normu ignorēšanu. Vai tas nozīmē, ka ir kāds mistisks periods, kur pieklājība beidzās un tagad tā atkal metodēs tiek pielietota, tā teikt, nāk atpakaļ modē, vai arī audzināšana vienmēr ir bijusi, tikai mūsdienu pusaudža smadzenēs ir pilnīga anarhija?

• sarunā ar mani