.::pāri kalniem un tālu projām::.
.::melnā suņa emuārs::.
3.4.11 18:14 - 41
Pirms diu` dienām spīdēja Saule un jūra bija aizsalusi. Vakar nespīdēja Saule un baltajā tālumā varēja saredzēt ledus līgošanos. Šodien spīd Saule un jūra ir vaļā. Tik ierastajā cilvēku muļķojoši zilajā krāsā tā lēni šūpojas vējā un šur tur vēl stumda lielus ledus klučus. Bet tas ir neaprakstāmi - man, ieraugot jūru, sāka likties, ka es arī beidzot esmu atkususi. Tomēr ģeniālākais dialogs sekoja sēžot uz lieveņa pēc manas ekstravagantās pastaigas pa mežu, kur visu ceļu riņķī man dancoja putnu bari:
I: Es jūtu vajadzību pēc pieķēdēšanās pie kāda koka.
T: Es jūtu vajadzību pēc piesišanās krustā.
ROFL
30.3.11 09:09 - 40
Es joprojām domāju, kas ir lielāka necieņa. Vai tas, ka Toms uz dzīvokli uznesa Vienotības avīzi, kas atradās mūsu pastkastē, nometa to zemē un es kopš tā brīža pārsvarā neapzināti bradājos pa premjera ģīmi, vai arī tas, ka Vienotība vispār šādu avīzi atsūtīja, zinot cik ļoti pilsoņiem tas nav vajadzīgs? Es būtībā to uztveru kā apvainojumu. Bet tad atkal - es laikam jebkuru reklāmas materiālu uztveru kā apvainojumu, lol. Un vispār Rīgā vairs nav iespējams dzīvot. Ņemot vērā, ka mums jau kā divas nedēļas atslēdza apkuri, jo visā māju kompleksā ir 10 dzīvokļi, kas sakrājuši 50 štuku parādu, manas smadzenes ir atsalušas. Ir tā dīvaini, kad, atslēdzot ārdurvis un ieejot dzīvoklī, konstatē, ka starp kāpņu telpu un Tavu koridori nenotiek nekādas temperatūras maiņas. Mums ir tāds pats aukstums kā ārā. Es ienākot telpās pat nenovelku apavus. Vakar sēdēju ar trim vilnas zeķēm, bet kājas vienalga atsala un izejot no mitekļa, bija grūti tās ielocīt. Briesmīga sajūta.
27.3.11 15:52 - 39
Savu tiesu krogā atstrādāju un tagad atkal varu iepazīties ar to, ko dēvē par miegu. Bija forši, jo man jau galvenais nav tas, kādu darbu es daru, bet kādi cilvēki man ir apkārt. Un, ja viss personāls ir savējie plus vēl liela daļa apmeklētāju ir savējie, tad sajūta kā foršā iknedēļas tusiņā, kur Tu, foršumu vērojot un pats paārdoties, pastrādā un vēl nopelni par to piķīti. Bet it sevišķi karaokes vakari man atgādināja zināmu faktu. Kad čaļi ir pamatīgi sīvo piesadzēruši, viņi vienmēr iet dziedāt "Ardievu, meitenes!" Un te smieklīgums mijas ar tikpat lielu devu pretīguma - it sevišķi vietā, kur parādās teksts: "Jūs tagad redzat varoņi kā rodas..". Nu, tiešām, ja sākumā var ierēkt par viņiem, kas šajā brīdī izskatās pēc lielākajām pasaules padibeņu lupatām, tad uz to bieži skatoties vairs smiekli nenāk un Tu, viens cilvēks, aizdomājies par mūsdienu vīriešu "varonību", kas rodas vien, kad grādi ir pārsnieguši visas iespējamās robežas.