14:53 - 36
Nesen piebeidzu vienu 60tajos sarakstītu Dž. Steinbeka romānu. Ironijas caurvīts un aizraujošs darbs. Patīkami izklaidēja brīžos, kad apkārtne noriebusies. No šīs grāmatas arī man pielipis tagadēji mīļš teiciens: "Visi cilvēki ir morāli. Amorāli ir tikai viņu kaimiņi." Pieķēros tagad smagākai literatūrai - Feģas Noziegumam un Sodam. No viņa daiļrades biju Idiotu izlasījusi un šamā saskaros ar tieši to pašu drūmumu. Ak, smagā Krievija! Dikti priecē, ka mājās ir tāds liels skapis ar klasiku piepildīts. Es gan skaidri zinu, ka savā mūžā to visu neizlasīšu. Bet tam ir daudz lielāka nozīme - paņemt no sava plaukta kādu vērtīgu grāmatu, nekā ieiet veikalā un pirkt ko jaunu. Es vispār nesen iegāju Rozē paskatīties, kas tur notiek. Un, jā, jau atkal mani kaut kas šokēja. Izdošanas ātrums vispār ir neaptverams. Kā sēnes tās tur aug. Vai cilvēki maz spēj pirkt? Bet es neizprotu kādēļ visas grāmatas tiek drukātas tik milzīgiem burtiem. Paņemšu rokās jebkuru mājās stāvošu klasiku un skaidrs kāda tur būs druka - viss normas robežās. Bet tagad atverot jebkuru jauno grāmatu, kas ir ārprātā bieza, es konstatēju - katrā lappusē ir milzīgs burtu izmērs, kas samazina informāciju vismaz par pusi. Ja viņi drukātu kā agrāk, grāmatas būtu daudz plānākas, līdz ar to arī vieglāk pārnēsājamas. Droši vien, ka tur apakšā ir kaut kāda naudas shēma, bet vizuāli šķiet, ka cilvēkiem redze ir kļuvusi sliktāka kā agrāk (kas vispār arī laikam tā ir). Apskatīju kāds klucis tagad par Čaku izdots. Ei, nost! Man Čaks viens no mīļākajiem dzejniekiem, bet tādu masīvu ķieģeli, kuram vēl par smagumu jāpiemaksā tikai tāpēc, ka informāciju nevīžo salikt kompaktāk, es noteikti nepirktu.