10:53 - 35
Neraksturīgi man, es šonakt sapņoju par pasaules galu. Tomēr šajā iznīcībā nebija vainojami dabas spēki, bet kaut kāds neapzināts ļaunums. Daļa cilvēku izdzīvoja, bet bija iesprostoti kaut kādā izolatorā, kur gaisa padeve bija niecīga un ēdiena nebija vispār. Skaidrs, ka arī tie neizvilks ilgi. Nu, jā, un es atkal kaut kā to visu vēroju no malas. It kā biju iesaistīta, pa reizei mani pat kaut kas mocīja (laikam tas neredzamais ļaunums), bet tajā pašā laikā biju vērotājas lomā. Bija tāda apokaliptiska sajūta, jā. Nez` vai tā ir viena no manām paralēlajām pasaulēm?Un tad vēl pēdējā laikā esmu sākusi skatīties uz visu citādāk. Un burtiski skatīties, jo pāris intensīvas domāšanas un zināmas devas nervu sasprindzinājuma rezultāta rievas uz pieres no horizontālām ir kļuvušas par vertikālām, tādā veidā padarot manu skatu dusmīgāku. Laikam mans skatījums kopumā sen vairs nav tik pozitīvs kāds bija kādreiz bērnībā, kad vecāku un citu pieaugušo pasaule likās tik skaista un bezrūpīga. Tā laikam kādos gados 3-4 vēl likās. Varbūt arī vēlāk. Neatceros, kurā brīdī pirmo reiz mani bērna ideāli gruva. Bet tas noteikti nebija saistībā ar ziemassvētku vecīša ierašanos vienlaicīgi ar tēva pazušanu un mammu kā lieldienu zaķi. Tas vispār liekas mani sevišķi neietekmēja. Jā, zināma daļa brīnumainības varbūt pazuda, bet es kā inteliģentu vecāku inteliģents bērns to uztvēru mierīgi. Bet vai bērni vispār mēdz pārdzīvot, kad uzzina patiesību? Teorētiski tam vajadzētu būt kā parastam niķim - ātri pāriet un aizmirstas. Galvenais, ka dāvanu straume neapsīkst un olas mežā izaug no sūnām.
Dārgie psihologi, es esmu dzimusi ironija, man ir antipozitīvs garastāvoklis, aptrūkās iedvesma runāt, un uz ielas pamanīju vīrieti ar austrumkaimiņzemes nosaukumu uz jakas. Eju kauties.