.::pāri kalniem un tālu projām::.
29. Novembris 2010
16:07 - Sāča
Atcerējos, kā vienu nakt mēs ar Tomu zvanījām Sāčam (brīnišķīgs Toma kolēģa jaunieviesums mūsu leksikā). Nospiedu tālrunī 666. Sāča neatbildēja, laikam gulēja. Nākamajā dienā man ik pa laikam tā dīvaini tālrunis iezvanījās pa trim reizēm, bet nevienu reizi neuzspēju pacelt. Nospriedām, ka Sāča, kad ieraudzījis, ka viņam viens neatbildēts zvans, mēģinājis atzvanīt.
22:41 - Sierains ieraksts
Pie mūsu ēkas ir atvests konteiners. Nu, tas lielais būvgružiem paredzētais. To gan, protams, māju iedzīvotāji slinkuma pēc izmanto un savus atkritumus gāž pa taisno iznākot pa durvīm, nevis aizčāpojot uz ēkām paredzētajām miskastēm. Es par to neuztraucos - uz manas sirdsapziņas arī viens šokolādes papīrīts, kas pa taisno nokļuva lielajā konteinerī. Šodien tur kāds iesvieda vairākus stiklus. Tie šķīda ar tādu troksni, ka likās, ka man iekšās stikli šķīst. Un tad sapratu, ka šķīst jau arī. Tuvojošie eksāmeni un koncerts man ir brutāli sagraizījuši visas iekšas. Lai uzkāptu tajā augstajā kalnā ar sniegoto virsotni man smagi trūkst gan laiks, gan zināšanas. Tāpēc stikli šķīst un plīst pa iekšām ar katru dienu vairāk. Akadēmija nav Tev nekāds LU konveijers vai privāto piķu augstskola. Akadēmija ir tik cēla un svēta vieta, ka izraisa bijību jebkurā diennakts laikā. Smieklīgi, bet mūs pat ir salīdzinājuši ar dakteriem. Sistēmā nedrīkst būt neviena kļūda. Tu esi mākslinieks un koncerti ir Tava vizītkarte. Akadēmija mums uzkāpj uz pleciem un mums ir godbijīgi jānes tās vārds. Es eju sviestā. Manā galvā reti ir bijusi kombinācija, kas sastāv no miljons notīm, stresa un slikta garastāvokļa. Atkal šodien nofeiloju. Un tā vēl pie tam ir mana mīļākā lekcija, jel..