.::pāri kalniem un tālu projām::.
3. Maijs 2010
23:14 - Let`s make something out of nothing
Tā kā arī mēs ieguldām savu artavu rītdienas svētkos, ceru, ka tam būs kāda lielāka jēga. Kaut vai tikai nedaudz lielāka. Pagājušā gada ceturto maiju reizē ar sezonu iesākām tāpat - ar Latvijas svētkiem, bet tad bija silts un saulains laiks, koki zvērīgi saplaukuši. Rīt teju vai solās visu dienu līt un drēgņoties. Sagurums jau šovakar, ņemot vērā, ka esmu rītdienas ķēkša - tikko tikai beidzu ēst sagataves taisīt. Rīt agrais cēliens. Priekškaram vajadzētu celties ap kādiem pusē septiņiem, bet cilvēka miesa manā izpildījumā droši gribēs pasnaust ilgāk. Un tad būs histēriska skriešana paralēli ar ēdiena beigu gatavošanas stadiju, paralēli ar visām ikrīta procedūrām, tad jau ar auto stūrēšanu un sevis lādēšanu, ka neesmu spējusi piecelties agrāk un iztaisīties laikā. Tā gan manā dzīvē tāda norma, nekas vairāk. Redzēs cik ļoti mūs samērcēs vēl lietus, sapūtīs vējš un cik procentuāli nokaitinās cilvēki, kas iesākumā drūmi ies garām, tad apstāsies, palūkosies uz mums kā uz neandertāliešiem un sliktākajā gadījumā nepienāks klāt, bet tikai tāpēc, ka baidīsies. Es tagad pārspīlēju, runā mans vakara nogurums, jo patiesībā man viss ļoti patīk un cilvēkus jau ar pārliecināšanas spēju tāpat izdodas pievilināt ēsmai, pastāstīt un parādīt kas un kā un projām viņi aiziet priecīgi, atstājot prieku arī mums. Pagājušā gada saulainais ceturtais maijs pie mums veda daudz jaukus un saulainus ļaudis, bet rīt nez vai drūmums laika iespaidā neņems virsroku. Galvenais ir nebaidīties nevienam ne no viena un ne no kā. Latviešu tauta citādāk tāda bailīga, bailīga.. vienam bail pateikt to, otram šito un beigās abi stāv tukšā, jo savām bailēm tā arī līdz kapa malai nespēj pārkāpt pāri. Šitas atkal man iz pirms miega un joprojām nepadarītu darbu sprediķošanas atvilknītes.. Un es neciešu griezt sīpolus, bet ko nedarīsi mīļoto cilvēku dēļ!