.::pāri kalniem un tālu projām::.

01:28 - I see your true colors shining through

Cilvēka prāts strādā nesaprotamos virzienos. Kā un kur rodas vēlmes? Es parasti apbrīnoju pēkšņu iegribu, kas mēdz pārsteigt mani pašu nesagatavotu. Pirms pus dienas man radās strauja vēlme atraisīt nejēdzību. Ilgi nebija jāgaida, kad klāt bija ārprāta slash smieklu lēkme. Pirms pāris dienām manā galvā dzīvoja tikai saldējums. Aizliegtā lieta, ko baciļa dēļ diemžēl nevaru ēst. Nekas - gaidīšu labākus laikus.

Par bacili mana ārste vispār bija šausmās, kad ierados pie viņas tikai pēc nedēļas, ko nespējot pat gulēt, biju nomocījusi vājprāta sāpēs. Viņa teica: Kā tu spēji tik ilgi izturēt? Es atbildēju: Ja grib, var izturēt visu! Aizgāju pie viņas vien tāpēc, ka man bija apnicis gribēt izturēt. Kad viņa jautāja, kā tad es pa šo laiku ārstējos, es teicu, ka vien ar zāļu tējām un medu, daudz medus. Viņai aizrāvās elpa. Varbūt kādreiz tā varēja, bet mūsdienās baciļi tik viegli tautas medicīnai nepakļaujas. Tu, ko!? Barot bacili ar medu? Ar tik saldu un garšīgu lietu? Bacilim tieši ļoti patīk! Bacilis ir jābaro ar indi! Pēkšņi atcerējos, ka skolas laikā vienai meitenei biju iedevusi iesauku Bacilis. Bijusi gan es esmu baigā spindzele.

Bet šobrīd man trakoti gribas vijoļkoncertu. Nu, pilnīgi nesaprotu kāpēc tieši tā, ko mana griba šajā brīdī domā, vai mana griba vispār domā un vai mana griba vispār ir griba.

You with the sad eyes don't be discouraged. I realize it's hard to take courage in a world full of people. You can lose sight of it all and the darkness inside you can make you feel so small.. super nežēlīgi čīzīgi, ka es vijoļkoncerta vietā gandrīz divos naktī sāku klausīties True Colors. Bet nu traki skaisti (un laikam arī naktij piemēroti) vārdi, vells ar ārā.. un patiesībā pat labi. Vismaz es beidzot esmu mierīga un mana enerģija mani (un nabaga citus ļaudis, kam gadījās būt līdzās) vairs nežņaudz..

• sarunā ar mani

12:24 - Karma needs a kick in the ass

Iedomājies? Es esmu izvilkusi sveci no pūra apakšas! Vienīgā problēma ir - nezinu vai to dedzināt vai atstāt stāvošu uz galda kā tādu cēlu gulbi ligzdā. Es neesmu dzejniece un dzīvē droši nepienāktu tāds brīdis, kad spētu sevi tā nodēvēt. Ja reiz kāds mani tā nodēvēs droši nejutīšos arī gana pelnījusi. Bet rakstu jau kādus sešus gadus un līdz šim to ir zinājuši vien daži cilvēki. Kāpēc? Tāpēc, ka man šķiet sviestaini iet un stāstīt, ka es rakstu dzeju, jo mūsdienās liekas to dara katrs otrais. Tiesa kaut kas sanāk tikai katram simtajam, lai neapvainojas jaunie. Es negalvoju, ka man sanāk. Bet pēdējā laikā esmu saņēmusi daudz iedrošinājuma publicēties. Tas noteikti būtu smagi. No kritikas baidās jebkurš - it sevišķi tas, kurš apgalvo, ka no kritikas nebaidās. Bet mana pašapziņa arvien tiek celta, es spēju arvien vairāk uzdrošināties. Publicēties nav viegli. Piedodiet, bet tos, kas savu dzeju liek draugu portālā, es vērtēju zemāk par zemi. Tā jau ir klaja ņirgāšanās par sevi. Ja tev ir ko teikt, tad jāmeklē smags ceļš un jāiet ar visu banku. Teorētiski blogi ir sākums visam. Bet kaut kā es internetu nevērtēju augsti. Avīze - tas būtu šiki, it sevišķi, ja tā ir kultūras avīze, tad personīgi varu būt droša, ka to lasīs daudz maz saprātīgi cilvēki un arī kritika būs daudz pamatotāka, nekā jebkura anonīma pukstētāja ķenga, ko netā nākas lasīt pa pilno 24-7. Sarūguša neredzama cilvēka domas nav mana prioritāte. Vesela cilvēka domas, kuram varu paskatīties acīs un redzēt, ka viņš nebaidās man pateikt, ko domā, ir mans dzinulis. Bet es joprojām nezinu vai esmu gatava celties un iet to sveci aizdegt.

• sarunā ar mani