23:23 - 100 procenti sirdī
Es tagad sēžu un domāju vai ir kaut jel drusciņ iespējams man bilst ko jēdzīgu par Meju un Teiloru Rīgā? Laikam nav. Sirds ir pilna, bet pēdējās dienās neparko citu nav runāts un neparko citu nav izlieta tik liela sajūsma kā par šo koncertu! Šodien pat jau atkal sēžot pie tējas un omulīgi bastojot pirmo lekciju ar Kristapu pusstundu dalījāmies sajūsmas pilnos iespaidos. Braiens un Rodžers ir tik sasodīti fantastiski cilvēki, ka nav vārdam vietas - tikai smaidīt vai aiz prieka raudāt. Braiens pats apraudājās pie "Love of My Life". Nevaru izstāstīt cik Queen man bija dārgi mazpadsmit gados līdz pat šai dienai. Skolā man pat visi projekti bija mūzikā un par Queen. Tikai kaut kur ap koncerta vidu es sapratu, ka tiešām, TIEŠĀM redzu un dzirdu abus lieliskos dzīvē! Tas tiešām līdz piektdienas pēcpusdienai bija kaut kas nereāls un neiespējams. Un atkal jau man šķiet, ka rakstot to visu šeit - tās kļūst sasodīti tukšas un bezkrāsaini plikas sajūtas. Jo ir lietas, ko vienkārši nav iespējams aprakstīt, tādēļ labāk ir klusēt un vienkārši apmierināti pie sevis smaidīt. Bet "par vēlu tu nāc" Par Goču jau vispār nav ko teikt kā vienīgi - beidzot redzu cilvēku, kurš var mierīgi mirt laimīgs, jo piepildījusies kvēlākā vēlme un pat vēl vairāk.*
Pievērsīšos pāris vārdos Frendovikam. Mūzika, mūzika, mūzika divu dienu garumā - kāda laime, kāds prieks! Lai arī Holy Lamb nebija pilnā sastāvā, kopā ar Tomu Londonu (arī nepilnā sastāvā) tika radīti jauni, dažkārt pat prātam neaptverami gabali - pat 2o un ilgāk minūšu apjomā. (Jā, es atļaujos to trakumu dēvēt par gabaliem) Un man tiešām patika - tas bija tā vērts! Sajūsma tāda pati kā pagājušo gad`. Es vienkārši tik ārprātīgi mīlu mūziku, ka klātesot šādos brīžos, kur mūziķi rada haosu un totālas skaņu izvirtības bez gala un malas, mani izkausē kā pavasaris sniegu un tad vajag kādu, kas iet garām un saslauka to šķidrumu vārdā Ilze, lol.