00:36 - Par mazajiem ķipariem
Tieši tik jauks izskatās tikko dzimis ezītis (zemāk zem teksta stāvošais attēls). Un stāstu un rādu šo es tāpēc, ka esmu sašutusi, cik trakoti daudz šogad tiek nobraukti ezīši. Pilni ceļi, šosejas lietas ezīšu asinīm. Neko tādu nebiju redzējusi nevienu iepriekšējo gadu.
Vai tas varētu nozīmēt, ka ezīši ir saradušies vairāk vai arī esošie palikuši pārgalvīgāki? Vien nedēļu atpakaļ pati uz ceļa manīju mazo meža iemītnieku, liku pa bremzēm cik tik spēka un paspēju laikā. Ezītis dikti apjuka, apgriezās pa 180 un metās atpakaļ. Vēl padomāju, ka varbūt vajadzētu viņu aiznest ceļa otrā pusē, jo nākamais mēģinājums var būt arī pēdējais. Vispār es noteikti atbalstītu domu, ja Zatlers nolemtu, ka ir nepieciešamas ezīšu pārejas. Nu, principā arī pārējo dzīvnieku pārejas, ņemot vērā procentuālo asiņu izliešanu uz šosejām, būtu nepieciešamas. Visvairāk jau laikam no straujiem auto cieš kaķi un lapsas. Nesen vienā kompānijā apspriedām tēmu par dzīvnieku nepārvaramo tieksmi nokļūt ceļa otrā pusē. Secinājums bija tāds, ka tas ir arī cilvēka dabā - kopsakarības starp cilvēku un dzīvnieku ir acīmredzamas. Varbūt vienīgi mazāku lomu spēlē vizuālā līdzība. Bet atgriežoties pie ezīšiem - nu, tāds žēlums pārņem, kad nākas redzēt kārtējo mazo ķiparu, izšķaidītām iekšām guļam uz tās šosejas. Novēlu kā ezīšiem tā auto braucējiem kļūt piesardzīgākiem! Bet tikmēr - Rest in peace, little fellows!
13:47 - metal mind productions
Šobrīd pavisam nopietni nodarbojos ar celošanu. Jostu vajag dabūt gatavu pēc iespējas ātrāk, jo vasara nāk tikpat ātri cik visi paredzamie pasākumi. Brunči arī vēl jākrāso, bet baidos, ka nav man tik daudz dabisko materiālu pie rokas cik nepieciešams, būs jāiet kaut kad mežā. Kamēr celoju, paralēli sāku skatīties Opeth - Lamentations DVD. Nu, ļoti patīkams. Es tikai nesaprotu kāpēc publikā vienmēr ir jābūt kādam, kas kliedz kā aizkauta cūka. Tieši tā - nevis kliedz normāli kā kārtīgs metālists, bet tieši kā aizkauta cūka. Iespējams, ka tā pat bija sieviete, nevarēja saprast, bet izklausījās iznīcinoši pretīgi. Es vairāk priecājos par inteliģentāku publikas piegājienu. Piemēram, viens cilvēks starplaikā starp dziesmām apjautājās kā iet Mikaela sievai. Neierasti un cik reizē smieklīgi, tik forši. No koncerta tikko atcerējos, ka stāvēju netālu no diviem inteliģentajiem metālistiem, kas apsprieda Opeth dzīves gājumu, pirms paši Opeth vēl tikai taisījās nākt uz skatuvi. Un beigās pirmais ļoti aizrautīgi stāstīja otram par kādu cilvēku, kurš kādreiz Opeth noniecinājis līdz ar zemi, bet pirmais aizstāvējis Opeth, klaji noliegdams un apgalvodams, ka viņš smagi maldās un Opeth kļūs par kaut ko ļoti lielu un spēcīgu. Un kā viņam tagad izrādījusies taisnība. Bija arī runa, ka Opeth kļūšot populārāki par Metallicu, neatceros kādā kontekstā viņi to minēja, salīdzinādami tomēr diezgan atšķirīgas grupas, bet man katrā ziņā bija interesanti paklausīties sakarīgas sarunas. Katrā gadījumā vismaz neliela pārmaiņa no skatīšanās uz ierasti truli pārdzērušamies metālistu ģīmjiem, kas prot tikai laistīties ar alu un piekaut blakusstāvošos. Jā, tā man joprojām trauma no Skyforger koncerta pirms gadiem diviem, kur tiku nolieta no galvas līdz kājām ar alu un gandrīz piekauta no četrām pusēm, kad pārdzērušies metālisti nekontrolē savas rokas. Vienā brīdī man viens tā ar elkoni iesita pa seju, ka sagrīļojos uz zemes pusi, gandrīz pazaudēju apziņu un, kad atjēdzos, dabūju nākamo sitienu. Tas man lika cik ātri iespējams pazust no zāles centra (ne pat skatuves priekšgala, kur parasti vispār nelienu, jo gribu palikt dzīva) un atgūt sajēgu, stāvot pie sakarīgiem cilvēkiem (kas tikpat kā es nevēlējās tikt brutāli nogalināti) pašās beigās. Bet atmiņas paliek atmiņas. Šobrīd uzliku Anathema - A moment in time DVD. Un turpinu pinķēties ar diegiem patīkami saulainā dienā.