16:52 - *
Nemāku dzīvot, ja man apkārt nav dzīvās dabas. Miteklī mani glāba divi aiz loga augošie koki. Lieli un spēcīgi. Vienreiz viens gudrinieks bija paslinkojis un negribēdams no piektā stāva stiept lejā ziemassvētku eglīti, metis to ārā pa logu un trāpījis tieši manu skaisto koku lielajos zaros. Tā viņi rotājās veselu gadu, apkārušies ar nokaltušu eglīti. Pavasarī vēroju pumpuru plaukšanu, rudenī - krāsu daudzveidību. Bet šodien atnākot no darba to vien dzirdēju kā motorzāģu rūkoņu. Viena koka jau vairs nav. Viens no maniem logiem jau ir pilnīgi kails. Visu laiku nevarēju saprast vai gribas kliegt, raudāt vai smieties par kārtējo nejēdzību. Zinu tikai to, ka emocijas kāpj. Kāpj pavisam pamazām, bet tiešām smeldzoši. Interesanti, ka tieši šajā brīdī precīzi zināju, ko gribu dzirdēt. Tas tā notiek reti, jo izvēle vienmēr ir bijusi liela un es - neiedomājami neizlēmīga. Bet dzirdot motorzāģus un vērojot koku krītam, zināju, ka man gribas dzirdēt tieši Anathemu un tieši albumu -- A Natural Disaster. Asaras nenormāli kāpj uz augšu, bet es neraudāšu. Vēl ne. anathema - a natural disaster
crushed