notikumi, kurus atceros sākās ar to, ka bija vakars un, kā jau normāliem cilvēkiem, bija laiks iet gulēt. man tika ierādīta lielākā istaba - ne jau tāpēc, ka es to būtu kautkādā veidā izpelnījies, nē, vienkārši manai lauku mājai ir tikai divas istabas un lielākajā no tām vienmēr ir vēsi, bet man nepatīk karstums.
katrā gadījumā, kad ienācu, redzēju, ka ir saklātas divas gultas, un man radās pamatots jautājums: "kas gan vēl taisās gulēt šajā istabā?" laikam es tā arī neuzdevu šo jautājumu, jo tad, kad vēlējos to darīt, atbilde jau iegūlās vienā no saklātajām gultām. manām acīm pavērās sākumā biedējošs skats, bet vēlāk tas mani aizvien vairāk sāka ieinteresēt.
gultā bija apgūlusies viena no Otrā pasaules kara spilgtākjām personībām - Ādolfs Hitlers.
mani tirdīja vēlme uzdot viņam dažus jautājumus, sākot ar: "ko, pie velna, tu te dari?", un beidzot ar ...... laikam biju pārāk apstulbis un vēljoprojām nervozs, lai tiešām kautko pajautātu.
tā arī neapmierināju savu interesi, bet laika gaitā vismaz nomierinājos, jo sapratu, ka ebrejs es nēsmu un iedzimtu slimību un kaišu man arī nav. tagad gan domāju, ka Hitleru tas diezvai interesētu.
vēlāk - tas diemžēl vairs nelīmējas kopā ar iepriekšējo epizodi, jo darbība tiek pārnesta uz grezni iekārtotas savrupmājas, kuras interjerā bagātīgi izmantoti baroka laika mākslas priekšmeti, otro stāvu - īsti nezinu, gribot vai negribot, kļuvu par liecinieku tam, kā Ādolfs ar bārdas nazi nogalina savus ģenerāļus.
miglaini, bet liekas, ka kāds pēc tā gribēja nogalināt arī pašu Hitleru, bet tas jau ir pārāk neskaidri.
pirms trim vai četrām dienām redzēju sapnī miroņus, kuri līda ārā no zemes - īsti neatceros ko mēs kopā pēc tam darījām, bet bija jautri.
Current Music: aiz sienas dzirdu televizoru