Vajaga tikai stipri gribēt. Un dabūju es sniegu aiz apkakles, sniegu zābakos, sniegu aiz brillēm, slapjus cimdus un bikšu galus. Izpikojāmies. Izslidinājāmies ar auto.

Un tad liktenīgi sadomājām uz mūsu jaunveidoto kalnu aizšmaukt - jāievērtē kā nekā. Kalns jau izskatās skaisti. Apsnidzis balts. Un kaut kāda mārrutka (varbūt tā paša melnā kaķa, kurš pārskrēja pār ceļu?) pēc mums savajadzējās sākt pa to šļūkt lejā uz kājām. Vienreiz - wauuuu!!. Otreiz - aidā! Trešoreiz - aiiiiiiiiiiiiiii! Un nogāzos zemē kā nopļauta. Šie nāk man klāt un grib celt mani augšā, bet es tikai bļauju: nekustiniet mani, SĀĀĀĀPPPPP!!!!! 5 minūtes pagulēju sniegā. Tad varēju celties. Un klibot uz mašīnu, citiem piepalīdzot. Un uz 5 stāvu uzkāpt - vesela ceremonija. Naktī sāpēja. Šorīt sāp. labi, ka nav piepampis pārāk ļoti.