|
|
|
Novembris 5., 2004
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) itta | 15:03
Esmu iemīlējusi pilsētu.
Pilsētu, kura pirmajā tikšanās reizē likās tik vēsa. Tik sterila. Tik nemājīga. Tik...
Pirmajā gadā pat ārā gāju tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Kad savādāk nevarēja. Un tādas reizes bija maz. Dzīvoju mazā pasaulītē "kojas-VeA-Diāna". starp pirmajām divām pat laukā nebijā jāiziet.. Nepatika man te. Cilvēki likās vēsi. Ielas vēsas. Dvēseles - nekādas.
Otrajā gadā - pieradu, bet neiemīlēju. Vēl aizvien nedēļas nogalēs steidzos mājup.
Bet trešajā gadā - sāku iepazīt. Un iemīlēju.
Sāku saprast cilvēkus. Viņu humors vairs nešķita nesaprotams.
Viņu nerunība - nu lai! darbi pasaka vairāk.
Viņu atturība - īstenībā manas iedomas. Nu labi - nav uzspēlētas laipnības. Atvērtība tikai savējiem. Un pamazām kļūstu par savējo.
Sterilās ielas - nevis sterilas, bet sakārtotas. visur citur šķiet bardaks. sakārtotā vidē vieglāk domas sakārtot.
Tagad te manu māju sajūta. Te jūtos vislabāk. Pat ventiņu akcents pielipis.:) Mīlu ziedošās ielas. Mīlu šejieniešus - jo saprotu. Jau bērnībā, izdzirdot vārdu "Ventspils" bija savādas, kaut kādi īpašas izjūtas. Laikam jau intuīcija vai kā..
Tikko atcerējos: pamatskolā pie klases sienas bija tāds uzraksts "Lai iemīlētu - jāpazīst!". Tagad tam ticu...
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |