|
|
|
Februāris 6., 2006
08:22
nu ko - pēdējā darba nedēļa pirms atvaļinājuma ir sākusies. pēc tam 2 nedēļas gulēšu un blenzīšu griestos :)
|
14:19
nupat sapratu, kādēļ nepāriet iekšējā skumja...
par viņiem
par to, ka laiks iet ātri
par to, ka 11-12 gadi priekš cilvēka nav nekas, bet kaķim un sunim tas jau ir cienījams vecums
par to, ka vecā kaķe jau galīgi nosirmojusi.. un skatienā skaidri salasāma Dzīves Pieredze..tāds rāmi gurds skatiens.. bet, šķiet, vēl pavisam nesen viņa kā mazs kaķēns gulēja man matos.. vēl tagad skaidri atceros, kā neizmērāmā lepnumā man pie kājām tika nolikta Pirmā pašas ķertā pele... bet nu jau ir tā, ka jebkura tikšanās reize var būt pēdējā. un es nespēju to pieņemt. jāmācās. bet nevaru. negribu.
par to, ka, ieraugot Radži, šausmās ieplētās acis - nabags izskatījās, nudien, kā nāvei būtu parādā. pēdējoreiz aizbraucot, vēl atvadoties papliķēju platos, labi koptos un barotos sānus. tagad - kauli un āda. gurni šauri un izspiedušies. vilna izkritusi, puspliki sāni. slims. kādas 3 nedēļas neēdis neko. tagad dodot vitamīnus, zāles kaut kādas. nu jau pamazām sākot atkopties. it kā. cik nu var atkopties liels suns, gandrīz 13 gadus vecs. skatiens gan tas pats vecais, gudrais, mīļais... ar vienu apziņas stūrīti saprotu, ka katram savs laiks.. bet ar otru - gribas kārpīties, plēsties, urķēties - nu, lieciet tak to veco puiku mašīnā, vediet uz pilsētu pie suņdakteriem! viņš taču to ir nopelnījis ar uzviju! tai pat laikā zinu, ka laukos tā nemēdz darīt. laukos pieņem daudz vienkāršāk to lietu kārtību... bet es jau sen vairs neesmu laukos. un nevaru pieņemt. negribu.
|
17:54
izskatās, ka vēl tieši pirms atvaļinājuma paspēšu aizbraukt vienas dienas komandējumā uz Liepāju :)
|
18:00
skarbi..:(
tam nabaga bērnam nākamās klapatas...
vai tad jau nebija gana, 3 mēnešu vecumā pārciešot 2 operācijas?
vēl tagad arī tas....
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |