itself

pievedot viņu pie mājām, viņa minstinoties teica, ka tā nevar. viņa nevar tā izturētiees pret mūsu draugiem un vēl dažas "prāta spēles" noris viņas galvā. iedomājoties sevi viņas vietā, es laikam teiktu līdzīgi. šajā mirklī gribējās gandrīzvai nepazīt draugus, lai šāda situācija nerastos.
pēc šīvakara smaidiem, skūpstiem, laiskajiem vēlieniem pa gultu, šķiet, ka viņa to patiešām dara prāta vadīta, nevis citu iemeslu dēļ(piem. "es tev neesmu gana laba"m. utt). tas patiešām priecē; atklātība, tas ir tas, ko es devu viņai.
pie velna! es tā nevēlos! (egoistiski). bet vēl vairāk es nevēlos likt kādam justies slikti, neveikli, nevajadzīgi, radīt strīdus starp draugiem, vai izraisīt kādā sliktas emocijas vai sajūtas. vismaz ne viņai! bet sajūta ir visai..grūti atrast vārdus, laikam esmu apmulsis.
rīt viņas žetons

šodien izlaboju viņas netikšanas plānu uz mājām. jutos noderīgs.
sen nekas nav bijis šeit. daudz jāmācās.
šovakar zem segas viņa izskatījās burvīgi, ja varētu iemūžināt šo, ar vienu aci saskatīto, skatu, tad es to nekavējoties būtu izdarījis. pusccaurspēdīgā sega noklāja pusi viņas sejas, viņas punktotais lakats ap kaklu burtiski kliedza: "neskaties uz mani, skaties uz viņu". un es skatījos. neticami, šķiet, ka šis būs "skats uz mūžu"

24 stundas kopā ar viņu. tā bija neaizmirstama diennakts.
tiesa, diezgan slinka un mājās pavadīta, bet piesūcināta ar sarunām un skatieniem, smaidiem, itkā manām skaistajām acīm(phe), filmām um un kavētiem mēģinājumiem.
man viņa patīk! šie būs mirkļi, kuri paliks prātā uz visu mūžu

vakar stāvēju pie viņas mājām un zelēju izsmēķēto kāša filtru. jutos sasodīti vainīgs par to, ka viņai nepiezvanīju agrāk, viņa jau gulēja, gulēja arī viņas vecāki, bet es viņus nekaunīgi uzmodināju un neļāvu gulēt.
izdomāju, ka iešu romantiskā vientulībā pāri vanšu tiltam. slikta ideja - pamatīgi nosalu un nogulēju vēl vannā līdz rītam, mošanās process gan bija amizants.
bet šodien, šķiet, ka vismaz viņas vecāki pārāk traki nedusmojās. arī viņa bija jauka, kā jau parasti, taisnojās, ka nav izgulējusies.
šodien viņa bija jauka, ļoti jauka.
un es viņā neiemīlēšos! to es apsolu sev un arī viņai

jau atkal viņa palika pie manis. priecājāmies par sapņu brīnummiem, runājām par filmēšanu, domājām kā taisīt filmas, līdz vēlai naktij pļāpājām un gulšņājām, es viņu skūpstīju, viņa mani.
viņa samulsa un nokaunējās. bija mazliet kuriozi kā mēs četros naktī lavījāmies no mājām, taču es, visās malās kā neveikls lācis, gāzu visu, spēru pa visu un visādi citādi taisīju neīstos trokšņus, lai pēc tam žaketē skrietu uz Statoilu pēc sviestmaizēm un saldējuma.
man patika viņas garā šalle, kuru viņa man iedeva, lai man būtu siltāk.
nepamet sajūta, ka viss būs lieliski, tikai nevēlos neko sasteigt vai izdarīt nepareizi, laikam jāievēro piesardzība.
=
vakar viņa jutās slikti un es zinu kāpēc, un vēl vairāk saprotu kā viņa jūtas. ak, tikai es nespēju nekā viņai palīdzēt. es gribētu, lai viņa zin, ka man patiesi tas rūp, tikai nezinu, kā lai to pasaku vai parādu

vakar viņa palika pie manis. uzaicināju viņu, lai novērtētu dažus audio ierakstus, kurus mēs izveidojām, apsveikumam mūsu kopīgajam draugam. jāatzīst, ka patiešām aicināju viņu uz ierakstiem, jo viņa ir mūziķe, viņa dzird skaņas, viņai spēlē instrumentus, tas ir tik lieliski! grūti pateikt to pašam sev.
viņa mani atkal kutināja, mēs ēdām, bija vēls un es piedāvāju palikt pa nakti, nemaz necerot, ka viņa piekritīs. bet viņa to izdarīja. es jutos pārsteigts un iepriecināts.
mēs vēl barojām pīles un mēs smējāmies, smējāmies par pīļu smiekliem un par pīļu neveiklo tuntuļošanu uz slidenās zemes.
tad es attapos gultā ar viņu, viņa virpinaja manus matus, jutos ļoti brīvs, ja būtu sev ļāvis, tad uzreiz būtu aizmidzis. vienbrīd pusnomoda sapnī dzirdēju viņu. es to pateicu, viņa smaidīja.
čukstēju viņai: "pačuksti ko man darīt". viņa skatījās manī un neko neteica. es aizvēru acis, pēc minūtes sajutu viņas lūpas uz savējām. es atkal viņu skūpsīju. sapnis? vai tas varēja būt sapnis? es sapratu, ka tas nav sapnis, jo sapņos es nekad neiedomājos, ka tajā mirklī dzīvoju sapnī. joprojām grūti noticēt tam.
no rīta modāmies un brokastojām un viņa teica, ka pie manis ir patīkami rīti. es jutos neizsakāmi laimīgs.
atvadoties no viņas sabiedriskjā transportā īsti nejutos drošs mirklī, kad pieliecos pie viņas lūpām, lai tās noskūpstītu, jo nezināju kā viņa reaģēs. bet viss bija lieliski, skolā es jutos brīnumlabi, neskatoties uz to, ka nāca miegs.
{ak jā, man ir 9* gadi un es mācos skolā!}
vai tas ir sapnis? es nezinu ko lai stāstu uz uzdotajiem "pastāsti kaut ko", negribu radīt priekšstatu par sevi, kāds vairs nav jau krietni ilgu laiku. bet ar laiku..
viņa jau tā zin lietas, kuras nezin pilnīgi neviens cits.

*man ir daudz, daudz gadu, gluži kā spirta vispārējā formulā ūdeņradis H_2n+1. n=9

šodien neaizgāju viņu filmēt, jo zināju, ka tad man nāktos sevi piespiest nedomāt par viņu. apkārt būtu mūsu draugi, kuri neko nezin par šo un man būtu jāizliekas, ka nekas nav noticis.
bet tomēr, visai drīz man visi būs jāsatiek, arī viņa, un tad nāksies sevi piespiest par to nedomāt.
saņemies! saņemos

viņa bija mana, uz vienu nakti. es viņai stāstīju to, ko vēl nevienam neesmu stastījis, to, ko glabāju dziļi, dziļi iekšā. mēs dzērām vīnu un viskiju, es viņai stāstīju savus pusmiega piedzīvojumus. viņa bija mana un es biju viņas. tikai vienu nakti. es viņu skūpstīju, tikai dažas reizes, bet tās bija tikpat neaizmirstamas, kā neaizmirstama ir sniega pūku rotaļāšanās matos. viņa mani kutināja, daudz daudz un viņas pirkstu galu radītie virpuļi manos matos joprojām tur svilpj un reibina galvu.
viņa - aizliegtais auglis.

blūza bāri, nevērīgi skatieni, sniega pikas matos, braucieni pičpaunā pēc siera, skati no četrstāvu ugunsdzēsēju kāpnēm, tabakas kāši un veselīgi skrējieni parkā. viss tas, ikviens sīkums, ikviena saruna, skatiens, smaids, problēma, jebkas, šķiet, kā noslēpumā tīts. viss ko viņa domā, ko dara, kā skatās, šķiet, ka būtu jāatkodē, jāsaprot.

"Vai tu manī iemīlētos?" viņa jautaja
Pēc ilgas pārdomas teicu "Nē."
"Tas ir labi, tad jau tev būs vieglāk mani uztvert tikai kā draugu."
"Jā, labak darīsim tā, kā ir pareizāk."
"Es ne vienmēr daru tā, kā gribu, bet drīzāk, kā ir pareizāk."

---