itself

vakar viņa palika pie manis. uzaicināju viņu, lai novērtētu dažus audio ierakstus, kurus mēs izveidojām, apsveikumam mūsu kopīgajam draugam. jāatzīst, ka patiešām aicināju viņu uz ierakstiem, jo viņa ir mūziķe, viņa dzird skaņas, viņai spēlē instrumentus, tas ir tik lieliski! grūti pateikt to pašam sev.
viņa mani atkal kutināja, mēs ēdām, bija vēls un es piedāvāju palikt pa nakti, nemaz necerot, ka viņa piekritīs. bet viņa to izdarīja. es jutos pārsteigts un iepriecināts.
mēs vēl barojām pīles un mēs smējāmies, smējāmies par pīļu smiekliem un par pīļu neveiklo tuntuļošanu uz slidenās zemes.
tad es attapos gultā ar viņu, viņa virpinaja manus matus, jutos ļoti brīvs, ja būtu sev ļāvis, tad uzreiz būtu aizmidzis. vienbrīd pusnomoda sapnī dzirdēju viņu. es to pateicu, viņa smaidīja.
čukstēju viņai: "pačuksti ko man darīt". viņa skatījās manī un neko neteica. es aizvēru acis, pēc minūtes sajutu viņas lūpas uz savējām. es atkal viņu skūpsīju. sapnis? vai tas varēja būt sapnis? es sapratu, ka tas nav sapnis, jo sapņos es nekad neiedomājos, ka tajā mirklī dzīvoju sapnī. joprojām grūti noticēt tam.
no rīta modāmies un brokastojām un viņa teica, ka pie manis ir patīkami rīti. es jutos neizsakāmi laimīgs.
atvadoties no viņas sabiedriskjā transportā īsti nejutos drošs mirklī, kad pieliecos pie viņas lūpām, lai tās noskūpstītu, jo nezināju kā viņa reaģēs. bet viss bija lieliski, skolā es jutos brīnumlabi, neskatoties uz to, ka nāca miegs.
{ak jā, man ir 9* gadi un es mācos skolā!}
vai tas ir sapnis? es nezinu ko lai stāstu uz uzdotajiem "pastāsti kaut ko", negribu radīt priekšstatu par sevi, kāds vairs nav jau krietni ilgu laiku. bet ar laiku..
viņa jau tā zin lietas, kuras nezin pilnīgi neviens cits.

*man ir daudz, daudz gadu, gluži kā spirta vispārējā formulā ūdeņradis H_2n+1. n=9