itself

"Vai tu manī iemīlētos?" viņa jautaja
Pēc ilgas pārdomas teicu "Nē."
"Tas ir labi, tad jau tev būs vieglāk mani uztvert tikai kā draugu."
"Jā, labak darīsim tā, kā ir pareizāk."
"Es ne vienmēr daru tā, kā gribu, bet drīzāk, kā ir pareizāk."

---

blūza bāri, nevērīgi skatieni, sniega pikas matos, braucieni pičpaunā pēc siera, skati no četrstāvu ugunsdzēsēju kāpnēm, tabakas kāši un veselīgi skrējieni parkā. viss tas, ikviens sīkums, ikviena saruna, skatiens, smaids, problēma, jebkas, šķiet, kā noslēpumā tīts. viss ko viņa domā, ko dara, kā skatās, šķiet, ka būtu jāatkodē, jāsaprot.

viņa bija mana, uz vienu nakti. es viņai stāstīju to, ko vēl nevienam neesmu stastījis, to, ko glabāju dziļi, dziļi iekšā. mēs dzērām vīnu un viskiju, es viņai stāstīju savus pusmiega piedzīvojumus. viņa bija mana un es biju viņas. tikai vienu nakti. es viņu skūpstīju, tikai dažas reizes, bet tās bija tikpat neaizmirstamas, kā neaizmirstama ir sniega pūku rotaļāšanās matos. viņa mani kutināja, daudz daudz un viņas pirkstu galu radītie virpuļi manos matos joprojām tur svilpj un reibina galvu.
viņa - aizliegtais auglis.