istabas_ozols

debesis ir pelēkas, nedaudz baltas, kad ilgi uz tām skatās paliek iedzeltenas. sēžu bibliotēkā, īsinu laiku, izlikdamies, ka rakstu eseju par tēmu, kas ir māksla? liekas, ka rokas ir netīras, visu apgrābstu ar tām, no mātes saņemu vēstules, vai tev ir nauda? man ir nogurums un nauda. vakarā jāiet uz Iļa cafe lasīt dzejoļus, viņiem te baigā ekstra latvietis savā native language runās. šodien vēl likās, ka gaisā ir visas smaržas, garšas, no mājām. bet neuzdzina nostaļģiju vai slimīgu tieksmi atgriezties (ha ha, pie nothing special valsts, uzdzen dusmas,iedomājoties, cik tālu novesta lv, bet ko tad es ar savām dusmām) sapratu, ka viss ir iekšās. un iekšas man ir ļoti smukas. tulīt būs lietus, izlasīju sava kursa biedra eseju par mākslu, vienkārša, saprotama, saka, ko domā, vai jūt, netēlo pārgudro izlasot trīs lapas no 400 lpp biezas grāmatas. man trūkst vienkāršības, visu vienmēr vajag sarežģīt.