istabas_ozols

sāk smaržot liepas, pilsētas noslēgtība dažreiz pasmacē un visi tie putekļi,
graudaina būšana, ka tu staigā un prātā pārmaiļ senas izbijušas atmiņas, tas tā pat, kā pārcilāt izdilušus palagus un priecāties, ka varēsi kādreiz atkal tos ieklāt gultā. muļķīgi.
vakar es sevī atmodināju mazu šuneli, kas luncinās un pieglaužās, jocīga pašsajūta, ne slikta.
sajusties, kā svešiniekam savā Rīgā, man izdodas reizi gadā, šogad biežāk, esmu pārniedzis visas normas,
vakar es sapratu, ka man bail kļūt vienkāršam, vai labestīgam, izrādas tas ir viens un tas pats, manā izterpretējumā, lai svētie mocekļi neapvainojas.
deguns gaisā, smaids līdz ausīm un aidā plašajā straumē.