mēs esam tik dažādi, un veidojam šo pasauli tādu,kāda tā ir, krāsainu, drūmu, pelēku,raibu, jautru un raudulīgu. katrs no mums jūtas savā vai svešā ādā, viens tēlo, otrs vienkārši pastāv, trešam šķiet,ka viņam vietas uz šis zemes nav..
ir sievieši, vīrieši, dzīvnieki, bērni dārzeņi, katram tā dzīve ir uztverama citādāk. bet ir lietas,kuras mēs uztveram līdzīgi, nu vismaz cenšamies. to izdarīt mums palīdz vispārēji izdomātie sterepotipi par morāli un sajūtām, kuri iesprausti ik uz soļa reklāmās, presē, filmās, grāmatās, katrā no mums, pat ielas noformējumā..
mēs mūžu mācamies un kādu mācam, cenšamies kļūt labāki un pārāki par sevis uzstādītiem mērķiem..
atduramies pret sienu un pagriežamies katrs savā virzienā, lai atkal pakluptu uz savam kļūdām, sāpēm, pa ceļam izbradājot vājo pēdas uz izaugsmes kāpnēm.. ikreizi gribas dot vaļu jūtam un teikt vairs nevaru, bet nekas cits neatliek, ka celties un kāpt augšā, lai cik ļoti tas kritienu rētas nesāpētu.
a skrobīgākais ir saņemt savā adresē vārdus, ka nesapratīšu. nezināju, ka šādi vārdi kādreiz mani spēs tik ļoti sāpināt un likt raudāt uz līdzenas vietas ar sajūtu, ka stāvu centrifūgas vidū un viss kas notiek apkārt griežās ar lielu ātrumu un tikai vājas balsis ik pa laikam iekliedzas manu vārdu..
ir pienācis laiks,kad jāraud.. a kādam tas var likties bez iemesla.. tikai žēl, ka cilvēki redz tikai citos to vainu.. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
