|
Sāp, ļoti sāp.
Cik cilvēki ir ļauni un egoistiski. Vai es tiešam izskatos pec bomža, kuram nav spēka tikt lidz nākamai točkai? Ik pec pieciem metriem es krītu ar sāpju vaidiem uz slapjas ielas, bet viņi skatās man acīs un domā neko...
Es gribu nokrist un nepiecelties. Aizmirst tās sāpes,kuras vēl neesmu izsāpējusi līdz galam. Es nezinu kas man ir un kas būs es zinu, ka vakar stipri satraumeju muguru un ar katru stundu man paliek arvien sāpīgāk kustēties, pat elpot. Es sēžu pie datora un balstos uz elkoņiem, jo visu manu svaru mugurkauls netur un duras man ar elles sāpēm. Es bezmugurkaulnieks, man jāraud no sāpēm, kaut gan nemēdz raudāt. Asaras pašas birst.
Man bailes iet pie ārsta rit no rita, jo pēc pēdēja arsta apmeklejuma man solija operāciju. Es negribu neko operēt... negribu.
Jau kādu laiku es cietos un nezvaniju pieteikties, šodien es biju spiesta. Tas nav izturams... |