|
Tas bija sen un kādreiz, mes spelējam kariņus, lauzām lellēm kājas un galvas, dedzinājam pagrabus un šaudījamies ar kaķenēm, tad pa kluso pīpejām aiz krūmiem. Tik puisiski, tik jautri. Mazā bandītu komanda. Ar savu politiku, savu cieņu un mīlestību.
Mēs augam, mēs aizgājām un izaugam. katrs savā darzā, kā ziedi.
Beidzās izlaidumi vidusskolās un arī svešie pagalmi kļuva tukšāki. draugi dodās projām, savos ceļos un neceļos.
Manā pīļu dīķa pagalmā ir viena sasodīti jauka kompānija, kas ik vakaru pavada dīķa malā ar ģitārām un Coja dziesmām.
Šorīt es redzēju meiteni raudam, čali sapucētu, ar gludi izķemmētiem gariem matiem un nepierasti spožām kurpēm. Draugi ņēma ceļakāju dūmos...
Cik tālu viņš aizies, cik dziļi atmiņā paliks pagalma dziesmas, draugu balsis..
Varbūt viņš atgriezīsies svešs,varbūt neatgriezīsies vispār.
.. Es neatgriezos! Pagalms pārbūvēts, cilvēki pazuduši, zāle ir mākslīgi zaļāka un naktīs ir neinteresanti gaišs.. tas nav mans pagalms. Tas, kuru atceros pati, kur zināju katru bedri un kaktu, kur paslēpties..
Tur trako mīlestība, tur tā arī paliks. Es apsēžos uz soliņa, kur kādreiz bija šūpoles zem lielas kļavas. Balta laterna, sterila vide.. es tevi ienīstu, un jāsāk vai raudāt. Priekā vai bēdā..
Tas ir tikai atmiņas..
 |