|
Dienu dienā mēs satiekam cilvēkus, jaunus, vecus, gudrus, muļķus, strādājošos un sliņķus, krāsainus un pelēkus. Vienvārdsakot dažādus.
Katru dienu cilvēki apkārt mums mainās, nāk un iet. Vieni paliek, citi uz visiem laikiem pazūd. Bet katrs no tiem mums paliek atmiņā, jo viņi visi ir personības. Speciāli iegaumēt mēs nevaram visus, tomēr zemapziņa ieraksta visu. Veidojas asociācijas ar vietām, lietām, atmosfēru. Un tā katru dienu no rīta līdz vakaram. Katra diena ir unikāla pēc savas būtības jo nekad nevienu dienu nevar nokopēt, lai kāda rutīna tajā nebūtu. Emocijas, cilvēki, gaiss- viss mainās.
Savas dienās es nu galīgu nevarētu nosaukt par rutīnas piepildītām. Manas dienas ir pašas labākas un skaistākas dienas.
Atcerēsimies kādu konkrētu 1dienu.
Nekad neceļos agri, bet ja vajag? Nostiepjam smaidu un dodamies apmeklēt kādu valsts iestādi ar lepnu nosaukumu CSDD. Man vajag dokumentu, man ir burvīgs pirmdienai atbilstošs garastāvoklis, jautri rūtaini svārki un mirdzošas acis. No svētdienas neizvēdinātais tramvajs atgādina par to, ka dzīve nemaz nav rožu dārzs, principiāli nenopērku pie vadītāja biļeti, jo 8 no rīta var braukt par zaķi, ko arī daru. CSDD mani sagaida ārkārtīgi nelaipna kasiere, kurai ir nolupis nags uz rādītāja pirksta. Kāds noteikti viņai sabojāja svētdienu. Salauztais nags noteikti ir svarīgāks par manu ierašanos. Mana laimīga seja noteikti viņai sabojāja arī pirmdienu. Vai es esmu vainīga par to, ka cilvēks nav apmierināts ar savu darbu? Laikam nē, tas mani mierina, es visu varu saprast ja ar mani runā normāli nevis uz mani rej. Galvenais ir nesabojāt garastāvokli sev.
10.tramvajs. Cilvēki ar samocītām sejām brauc uz darbu. Kas tas par noskaņojumu jaunai nedēļai? Vai sēras? Kādēļ tā jānorūpējas? Vai Jūs strādājiet kādam? Nelaimīga pesimistu čupiņa ar samērā plakaniem mērķu horizontiem, galapunkts kuriem ir Centrālā stacija>darbs>alga. Katrs pats izvēlās savu vietu un sejas izteiksmi.
Man patīk sabiedriskais transports, tam ir savs šarms, un pats galvenais tāds sīkums, ka metāla kaste uz riteņiem vieno pāris simtus cilvēku. Burvīgi!
Man nekaunīgi sabradā kājas, piespiež pie durvju stikla un uzelpo sirdszāles. Padzīvojušo cilvēku atpazīstamības zīme. Mana paaudze noteikti tāda nebūs. Mana paaudze agri nomirs no kādas modernas slimības.
Konditorejas pārdevēja ar bulciņu aiz vaiga laipni piedāvā siltus pīrādziņus. Laimīga paēdusi sieviete!
Iz trepēm saskrienos ar slikti audzinātu skolnieku, kuram galvā ir tikai viens- nopirkt maizīti un skriet uz stundu, tādēļ esmu apdraudēta nokrist pa slidenām trepēm.
Es šodien esmu nestabila uz savām kājām. Es vēl guļu.
Darbā tikšu pie karstas kafijas un sākšu domāt savas darba domas. Mani priekšā jau sagaida jaunās reklāmas teksts krievu valodā un kaudze ar iesāktiem maketiem. Mani kāds gaida, tas patīkami un galvenais radoši.
Mostoties ar pīrādziņu zobos es lasu tekstu. Esmu nedaudz šokēta par klienta literāta talantu, bet klientam vienmēr ir taisnība, un es ielikšu skaistus vārdus manis ražotajā reklāmā. Kā izrādījās teksta autors ir uzņēmēja direktors. Iespaidīgi! Sāk pamosties mani dārgie kolēģi. Apmainoties laipniem un ne pārāk jokiem, secinām to, ka drīz ir piektdiena, bet tagad ir tikai pirmdiena. Skan labi. Man ir labi kolēģi. Gudri un attapīgi. Radošai direktorei ir depresija, viņa vairs neguļ, tas laikam ir normāli, ka radošiem cilvēkiem ir depresija. Radošā sfēra tomēr ir jauka. Nevaru iedomāties tur cilvēkus no tramvaja un diez vai tie cilvēki vispār zina kas ir reklāma, kā zinātne, nevis reklāma, kā prece, kuru var nopirkt ar atlaidi Rimi veikalā. Mūs vieno reklāma, mūs no aģentūras, viņus no maka. Mums ir dažādi mērķi un vērtības, bet mums daudz ir kopīgs: pilsēta, nauda, preces. Klienti arī ir dažādi. Profesionāļi un aktieri. Otrais, ja padodas, mani tas priecē.
Pametīšu šodienai, šo lielisko vietu, darbs dara darītāju. Un labs darbs, kas padarīts.
Paldies liels, šoferi, ka iebrauci tieši šinī peļķē! Šie rotājumi uz drēbēm man noteikti piestāv. Kas tas par intelektu tādu? Mīnus10? Man ļoti žēl cilvēku bez prāta. Vai viņiem kāds ir nodarījis pāri, vai mazvērtības kompleksi ir apēduši visu cilvēcīgo viņos.
Sagurusi 6. tramvaja tauta. Es jūs cilvēki mīlu. Bērni laimīgi dodas uz mājām, studenti uz Vecpilsētu, veikaliem, mājām, strādnieki aprunā priekšniecību, vienam otram šī diena beigsies ar neatceros.
Man ir paredzēta braukšana uz stalli. Zirgi. Laikam gudrākās radības ko ikdienā man nākas sastapt. Nav stulbu jautājumu, nav atbilžu, ir jūtas un intuīcija. Cilvēki gan ap tiem grozās dažādi. Lielu daļu no tiem es negribu redzēt, tādēļ izvēlos braukt vakaros pēc tā, kad bagātu vecāku nabaga bērni dosies mājās pelnīt kabatas naudu un sporta zvaigznes uzkrāt spēkus jaunai dienai. Es un sports ir divas nesavienojamas lietas, ar visu to esmu treneris. Zirgu. Tas ir hobijs lielos apmēros, kas atbrīvo no dienas steigas, pilsētas un putekļu kārtas smadzenēs. Es satieku staļļa biedrus, tādas pašas darba pūces. Mums ir darbs ārpasaulē, bet mēs esam vienoti šeit, stallī. Klusumā un dabā.
Es silti iesaku depresijas novēršanas nolūkos ieskriet stallī.
Vecrīga. Pilsēta pilsētā. Iedzīvotāji, strādnieki, tūristi. Trokšņi pirmdienas vakarā. Te vienmēr ir 5dienas vakars. Ieeju kādā bārā iedzert ar paziņu tēju. Kāpēc mēs spēlējam šahu pirmdienas vakarā? Rūtīs ir sava doma, rūtis ir man uz svārkiem, rūtis logā, rūtis uz galda. Cilvēki ar rūtīm esot drosmīgi. Es esmu drosmīga. Labi, ko lai saka. Es mēdzu baidīties no tumsas. Bet nebaidos gāzt kalnus. Tur ir tā starpība starp mani un tramvaja cilvēkiem 9 no rīta pirmdienas dienā.
Nadīna |
|
|