|
vienmēr būdama pie daudzmaz vesela saprata, domāju cik stulbi ir slimot..
vilkties pie ārsta, maksāt naudu.. zāļot aknas..
nafiga..
pusi no nodzīvotas dzīves es biju veselāka par veselu un nevareju saprast
kāpēc klasesbiedri neiet uz skolu..
dumji.. man riebās kavēt skolu. jo nu vairāk slimības dēļ..
...tad vienu brīdi kāds norāva stopkrānu un vis apgriezās kājam gaisā..
sāku regulāri dzīvoties pa slīmnīcām un poliklinikam..
sāku vērot cilvēkus un secināju ka tie dalās divās kategorijās..
1.slimie
2. tie kam nav ko darīt
..es diemžēl esmu pierakstama pie slimiem. bet ne par to ir stāsts..
mani vienmēr fascineja poliklinikas gaisotne..
tas poliklinikas kas ir mikrorajonos..
kolosāli..
rindām sēž omites ar zobos sakostiem taloniņiem un slimākām sejas
izteiksmēm kaadas var tik iedomāties..
kautkur starp omitem proporcijaa 1:10 seezh slimnieki...
laiku pa laikam kāds cilveeks pievienojas rindai un pajautaa ''kurš
pēdejais?''..
domā kāda omīte pateiks ? ha .. naivi..
visas ka viena saka..''man pieraksts''..
nu pie velna.. kada starpība kam ir pieraksts ja pēc tiem laikiem nekad
nekas nenotiek..
ne un ne.. neteiks kura pēdēja..
tad jālaužas cauri un jāielaužas pie ārsta kabinetā lai paziņotu ka esi
ieradies..
šodien kādai omītei pārmetu.. ''Jūs taču pensijā un nekur nav
jāsteidzas''
ši minutes 20 padomajot palaida pa priekšu..
dīvaini.. tas parasti nenotiek..!!!
pa gadiem, kurus vazajos pie neirologiem sapratu, jo slimāks tu izskaties
jo īsaka rinda ir..
un ja pat līdz ienākšanai rindā es jutos daudz maz labi, lidz pienāk mana
kārta es jūtos jau tā ka nevar pat paiet pati..
tas ir smieklīgi..
bet taisnība..
pa šiem gadiem es iemācijos stāstīt taaaaadas diagnozes, kādas man šķiet
vēl nav izgudrotas..
bet palīdz. omītes atkāpjas..
vēl es ievēroju tādu lietu.. ja kāds slimnieks ierodas ar kautkādam
rezultātu mapēm, rentgeniem utt..
bet rinda ir vismaz 4 cilvēki priekšā..
100% cilvēks izvilks mapes saturu ārā un grozīs pret gaismu savu
galvaskausa vai nieres bildi,
kamēr kāda omīte nesaks izjautāt kas un kā, un kādas zāles jālieto, sāks
just līdzi un uz sarunas beigām slimnieks jau zin kada ir diagnoze,
kurš dakteris operacijas laikā uzrunā omīti un koķetē... un bonusā
uzzinās vēl to ka patiesībā tas ir loti nopietni un
sāks raudāt.. cilvēks ierāpo pie daktera kabinetā knapi dzīvs un pēc
omītes diagnozes noraidošas sarunas lido ārā
no kabineta uz laimes spārniem un atvadās no omītes kā no labākas
draudzenes.. ja vien slimnieks nav iespaidojies tik ļoti ka
asinspiediens palecās un holesterina saturs asinīs uzlec lidz 6,1.. tad
dakters, tāda iejūtīga persona, izraksta kaudzi zāļu...
bet izejam no kabineta cilvēks apsēdīsies omītei blakus lai izstāstīt
savu bēdu.. un omīte ieteiks vēl kādas zāles..
bāc cik biezi man ar to ir jāsaskarās... bet man patīk..
man patīk vērot un novērot..
patīk skatīties ka cilvēki tēlo.. ka jūtas nevarīgi citu acīs..
tā jau ir ka cilvēki pieraduši pie stereotipa ka slikti ir tikai tad kad
guļ..
tāpēc pacienti savā starpā mēdz tēlot.. un vēl saka ka talantu uz
skatuves nav.. re.. iiir.. pilna poliklinika Elite Anniņmuižas bulvārī..
vai tie cilvekei nav dīvaini?.. iet aiz neko darīt paslimot... izlūdzas
dakterim kādu brismigāku diagnozi,
to ieliek slimnīcā un katru dienu dupsī potē vitamīnu B un baro aknās
kādu tikpat nekaitiigu tableti cik oglīte..
tad cilvēks jau praktiski un naaves sliekšņa
satiek slimniicas galveno ārstu lai uzzinātu ''cik tuvs ir gals''.. saņemot
atbildi tipa ''mammit Tu vel mani paardzīvosi, ej mājās zupu vārīt''
visas omītes apvainojas.. dodas uz palātu un turpina tēlot slimās aitas..
tikai aiz neko darīt..
šodien kamēr sēdēju rindā uz asins analīzēm ar norādi uz Glikozes
saturu.. man kārtejo reizi piesēdas omīte un ieurbas manā lapelē..
es jau zināju kāds būs turpinājums, nekļūdijos..
omīte man uzstādija diagnozi Diabets, ieteica zāles izjautāja simptomus..
es sajūtos tik labi ka nekad.. padomāju
''kas var būt labāks par Diabetu''
un pasūtju omīti 3 mājas tālāk.. .Current Mood:  crazy |