|
[16 Oct 2009|11:37pm] |
Vēl svētdien es svinējos un klausījos lekciju par modiem, kamēr blakus sēdošais vīrietis, kurš pat neatcerējās, kā viņu sauc, gandrīz vai mani varoja.
Kā pēc tik labas nedēļas nobeigšanas var iesākties tik neciešama jauna nedēļa.
Man liekas, es pirmo reizi biju tik aizkaitināta līdz ceturtdienas vakaram.
Labi, maz bija jāmācās un dabūju daudz miega, bet tas nav svarīgi.
Sāku justies priekš sevis mazliet nepilnīga un laikam pat ir labāk, ja cilvēkam par sevi ir kompleksi, jo tad otram tik ļoti neskauž. Vai pat dažreiz tas cilvēks ir tik pilnīgs un tu pat to apskaud, lai cik viņš sevi kritizētu.
Man apkārt ir tik laimīgu cilvēku, viņiem visiem tā veicas, tikai viņi to nesaprot. Tas, kas ir dāvāts man un nav dāvāts citiem, tiem tiek dāvāts tas, kas man nav. Un tas, kas man ir dāvāts, dažreiz pat nepalīdz man izsisties un būt pietiekami laimīgai. Es varu visu, bet es...nevaru. To nevar saprast, tas nav izskaidrojams.
Jūtu sevī kautrīgu kailumu.
Man nav vajadzīgs žēlojums. Tas, ka es te rakstu, nav domāts priekš citiem, tas ir man. Tāpat šo ierakstu lasa labi ja divi cilvēki, kuriem arī to nevajadzētu lasīt.
Man vajadzēja pacepties, izcepties un nocepties. Tikai šķiet, ka tas nepalīdz, tie tur tāpat nesapratīs. Viņiem ir mīluļi un viņi tik ļoti viņiem pieķeras, ka pat nepamana, ka cilvēki viņiem diviem apkārt kļūs par kaut ko pasaulei noderīgu un svarīgu.
Es esmu naiva, bet ne šoreiz. Nekas nemainīsies. Es turpināšu iekšēji vārīties, sajūtot kautrīgo kailumu un tauriņus, kas ir pārvērtušies tārpiņos, ko aprij lenteņi, jo vēderā vairs nekas cits nav palicis.
Vēl divas dienas līdz nedēļas beigām. Viss jāmaina uz labo pusi.
|
|