3:34 pm |
vai tad ... tikko atbraucu no laukiem - man bija 2 dienas,kuras veltīju pārdomām par sevi,dzīvi kā tādu un mūžīgi aktuālo tēmu - kā es dzīvoju... manā priekā ir tik daudz skumju manās sāpēs ir tik daudz prieka... tikai nesakiet,ka esmu dīvaina - tas zināms jau sen...kādēļ gan ne? lai tā būtu... cilvēks iet un runā pats ar sevi... varbūt viņa cilvēku nav...varbūt viņa galvā ir liela un smaga doma - dzīves nav,ir tikai gara un grūta skatuves loma...pasaules teātris ir pilns.aplausa neviena...un tā katrs vakars,katra nakts,katra diena...kāpēc nodzisa saule? kāpēc vairs neredzu to?... Nestāsti pasaku,aukle, šovakar bērns ir kluss atlaidās zilpelēks krauklis, aizvēra plakstiņus... ielika zilgano spārnu logā,lai neredz nakts... sapina vējzirgiem krēpes, palaida pļavā ēst... ilgi viņš slēpa un slēpa, kāda tam līdzi vēsts... nestāsti pasaku,aukle, šovakar bērns ir kluss... atlaidās mūžības krauklis, aizvēra plakstiņus...
kādēļ cilvēkiem Dievs ir devis sirdi???... |