|
Un vispār jaunība ir kā sapņu pieredze, kur tu sev stāsti - es darīšu to, to un to, nekas mani neaizkavēs -, un ieraugi durvis, pa tām izej citā istabā, paraugies atpakaļ un redzi, ka durvju vairs nav, tātad atpakaļceļa arī vairs nav - esi jaunā posmā, no kura atgriezties pagātnē vairs nav iespējams, jo tās dimensijas esošie iemītnieki nespēj uztvert tevi nopietni, un galu galā notikumi un vērtības arī vairs nav Tavējie... Ko darīt? Tikai nopūsties un iet nākamajā istabā, kur ir jauni notikumi un pieredze, par kuru pagaidām nav ne jausmas. Drusku bail. Bet ceļš iet tikai uz priekšu. Uzlikšu Type o Negative, kuru klausījos, kad man bija piecpadsmit un Lords bija mans labākais draugs, un paraudāšu.
|