Ieraudzīju torentos Fantadromu un, nostaļģisku un "manos laikos multenes bija labākas nekā tās jaunās, datorizētās" motīvu vadīta, iedevu atvasei skatīties.
Tur ir tik daudz jocīgu tēmu, ko es it kā ievēroju arī maza esot, bet tobrīd tas nelikās tik būtiski kā OMFG MULTENE, MAN UZLIKA MULTENI! Vispirms jau tas, ka Fantadroms pēc visiem standartiem ir normāls supervaronis sci-fi vidē ar teju neizsmeļamām, katrai situācijai pielāgojamām spējām un vēsturiski cēlu vārdu Indriķis XIII. Otrkārt, mani kaut kā mulsina tas moments, kad sarkanā lode savienojas ar melno kvadrātu, un rezultātā Fantadroms materializējas (vai rodas katru reizi no jauna? nevarētu taču būt, viņam taču ir atmiņas par pārējiem tēliem. Ja nu vienīgi tur ir līdzīgs variants kā filmā "Moon", bet nestāstīšu, ja nu saspolēšu kādam neredzējušam skatīšanās prieku). Tātad jā, mans pieaugušā prāts tajā saskata tikai un vienīgi reprodukcijas procesu šūnu līmenī. Treškārt, ir teju vai sāpīgi noraudzīties peles mūžīgi neatbildētajās mīlas jūtās pret Fantadromu un greizsirdības jūtās pret violeto kaķeni, kuras motīvi vispār ir neskaidri, bet viņas paskats un uzvedība rada asociācijas ar erotiski noskaņotu sievieti ap trīsdesmit (katrā ziņā krietni vairāk nekā Fantadromam). Un kas, pie velna, ir tas rozā mākoņveidīgais radījums?
Lai nu kā, atvasei patīk, bet man ir grūti saglabāt objektivitāti cauri atmiņu gūzmai un asociācijām ar citām līdzīgām, emocionāli smagākām multenēm. Piemēram, tumšais sintezatora meldiņš, kas ieskanas draudīgās situācijās, uzreiz atgādina Nesu un Nesiju, kas mani bērnībā iedzina tādā histērijā, ar ko sacensties var vienīgi Pasakas, Pasaciņas un mirušā putniņa atstātais iespaids.
|
