Tā vietā, lai brauktu uz tuvāko jūras malu sevi apbrūnināt un atgaiņāties no fapotājiem, par kuriem sievietes viena otru solidāri brīdina forumos, sēžu un veicu ikgadējo klasiskās mūzikas zināšanu paplašināšanu.
( Mazliet no autobiogrāfiskās vēstures )
Tas nu tā. Stāsts vispār ir par to, ka laika gaitā ir gadījies pa ausu galam sadzirdēt visādus skaņdarbu fragmentus, nezinot to nosaukumu un autoru, un reti kas pielīdzināms tam priekpilnajam brīdim, kad nejaušā kārtā izdodas izdzirdēt šo mūziku vēlreiz un noskaidrot, no kurienes tai aug kājas. Tā šodien uzzināju, kā skan Vāgnera operu prelūdijas, un vairs nebrīnos par to, kā šis autors spējis uz mūžu savaņģot un iedvesmot paši zināt, ko (komentārs youtubē: I can't listen to that much Wagner. I start getting the urge to conquer Poland). Ja gadās dzirdēt viedokli, ka "visas operas jau ir vienādas", pietiek prātā noskandināt un salīdzināt, piemēram, Traviatas uvertīru un Valkīru jājienu, lai saprastu, ka mūzika ir tieši tāds pats mākslas veids kā, piemēram, literatūra tādā izpratnē, ka no viena autora līdz otram var būt vesels bezdibenis, un katrs no tiem stāsta par kaut ko citu pavisam citādā veidā nekā pārējie. Arī mūzikā ir smagnējie, pamatīgie Hemingveji, traģiskie Dikensi, satīriskie Prečeti, dumpinieciskie Palanjuki un vīrišķīgi, apvaldītu emociju pārpilni Londoni. Ahh.
|