Antropoloģijas lekcijā uzzināju, ka romantiskā mīlestība ir radusies 19. gadsimtā proletāriešu vidū, jo tiem, atšķirībā no vidusšķiras un uz augšu, nebija nekādu vērā ņemamu īpašumu, par kuriem domājot, stāties normālās aprēķina laulībās. Savukārt kursa darbam paredzētajos materiālos parādās viedoklis, ka mīlestības parādība rietumu sabiedrībā pēdējos divos gadsimtos stājusies reliģijas vietā - Dievam neviens vairs ticēt neprot, bet pretējā dzimuma pārstāvji ir tepat rokas stiepiena attālumā, un pārējo jau var piedomāt klāt.
Man jau likās, ka tur kaut kas nav tīrs, ka visa ļubestības padarīšana ir vismaz pa pusei izdomāta un vispār sociāli virspusēja parādība - apmēram kā publiskā masu jūsmināšanās par tautasdziesmām, Dziesmu svētkiem un citām "latviešu tautas vērtībām", kaut patiesībā nevienu tas nerausta un neinteresē, latviskos grozus neviens nepērk un tautas dejas nedejo. Vismaz savā pieredzē ar neko cēlāku par kniebšanās kāri, spēju savstarpēji patīkami parunāties un dzīvniecisku privātīpašnieciskumu neesmu saskārusies. To visu sasummējot, nekāda mīlestība nesanāk. Agrāk mierināju sevi ar domu, ka esmu par jaunu (nevis emocionāli traumēta bērnībā), tagad tam visam bez sirdsapziņas pārmetumiem atmetīšu ar roku, neiespringšu uz pucēšanos, tievēšanu un visiem pārējiem pašdestruktīvajiem s*diem, kas patiesībā var novest tikai pie, augstākais, alkohola apslacīta seksa, ko pavada apjukums un dvēseles saburzītības sajūta nākamajā rītā. Pavasaris my ass.
|