|
||||||
|
Ak vai, cik grūti būt studentam. Pat tādā marginālā grupā kā NLK. Citreiz skatos uz klātniekiem un domāju, ka viņiem gan jau ar visu šo iet vieglāk - tā kā mācības katru dienu un slodze liela un nemitīga, nekas cits neatliek kā noskaņoties uz akadēmiskā viļņa tiktāl, ka kaut kāds Rodžerss vai Meijerhofa tiek aizgūtnēm lasīti, pat stāvot pie koju plīts un maisot pannā kartupeļus. Savukārt es kā neklātnieks aizeju uz skolu divreiz nedēļā kā uz tirgu vai teātri - uz cilvēkiem paskatīties un tukši papļāpāt -, pasniedzēju teiktais nereti tiek uztverts apmēram kā, pāri TV kanāliem skrienot, uziets National Geographic raidījums par lauvu pārošanos: paskaties, pabrīnies, aizmirsti un dzīvo tālāk. Tad pienāk laiks mācīties eksāmenam un izrādās, ka, bijusi klātesoša visās lekcijās, es tomēr neko nezinu. Un mani vēl te pie etiķaina vīna glāzes slavē kā uzcītīgu un aizrautīgu studentu. Ja ar to tiek domāts fakts, ka iepriekšējā vakarā pirms skolas nekad nedzeru, tad par to atbildīga tā reize, kad atnācu paģiraina, kas kļuva par pirmo un pēdējo. Savukārt aizraušanās faktoru es uzlūkoju drīzāk kā sodību un spēcīgu lūzerisma kritēriju - kas gan apskaužams spējā interesēties par sfēru, kas noved pie, iespējams, pašas nerentablākās un no tautas puses visvairāk nicinātās profesijas? Labi, atpakaļ pie gariem antropoloģijas gudreļu tekstiem. Nāksies atgriezties pie tehnikas, ko izmantoju laikā, kad vēl biju laimīgs, pārticis proletārietis un strādāju - uzlikt modinātāju uz pieciem rītā, lai līdz rīta cēlienam un deguntiņa slaucīšanai pagūtu vēl daudz ko sadarīt. Īstā studenta dzīves garša, jā gan (klasiskā variantā vēl plus lēta degvīna aroms mutes dobumā un hroniska, bet klaji ignorēta vajadzība ieiet dušā, bet tas jau pie klātniekiem). |
||||||
|
|
blah.