Pamanīju, ka pēdējie trīs posti ir dažāda veida citāti. Ko no tā secināt? Īsti nezinu, bet līdzsvaram jābūt.
Vispār dzīve patreiz ir viens liels disbalanss starp vēlmēm un vajadzībām, apņēmību un pohujismu, centieniem izlīgt pārmaiņus ar likteni un Dievu.
Gribētos, lai ir vairāk sakāmā, bet mijiedarbība ar realitāti un jo sevišķi sabiedrību pēdējā laikā kļuvusi pavisam dīvaina un neizprotama. Brīžiem liekas, ka es pamazām ievelkos kaut kādā melnajā caurumā (neatgriezeniski), jo viss svarīgais jau ir noticis - ja iztēlojamies grafiski atainotu sakarību starp ūdens vārīšanās laiku un sasniegto temperatūru, tad tagad varētu būt tā taisnā un nepārtrauktā līnija, kas iestājas pie 100 grādiem un nemainās vairs nekad. Liekas, ka no šī brīža gaidāmas vienīgi kaut kādas šaizes un bēdas. Briesmīgi patiesībā. Kaut kā neapzināti biju jau gatava tam, ka tā kādreiz notiks (jo visi pieaugušie ir vienādi pelēki un depresīvi), bet ka tik ātri - tam gan ne.
P.S. Pavisam aizmirsās, esmu taču slima - nu tad jau to visu varētu norakstīt uz vīrusu izdalītajiem toksīniem. Beigsies iesnas un būšu atkal jestra, runātīga un vārtīšos Doma laukuma vidū ar randomā atlasītiem pretējā dzimuma pārstāvjiem, gluži kā tie cilvēki Baltajā Naktī, kuri visiem patīk.
|