Ak vai. Pēc šī man būs grūti piesēsties pie klavierēm.
Prokofjevs gan man simpatizē. Oriģināls un, iespējams, arī drosmīgs (nezinu, kāda bija viņa laikabiedru paredzamā attieksme pret kaut ko tādu) skatījums uz mūziku.
P.S. Pateicoties šim te, viss kļūst skaidrāks. Rādās, ka zem pirmā linka dzirdamais pianists vispār jau ir baigi foršais un talantīgais čalis, kam po žizņi patīk izplosīties pie klavierēm, bet ar manu ausu izpratni par mūzikas vēlamo iedabu tas brīžiem nesakrīt. Ja reiz aizrunājos, varētu pateikt arī to, ka mūzikas klausīšanās priekš manis joprojām ir mistērija, jo izjūtas tās laikā neatšķiras no vēsa ūdens malka vasarā, seksa un visām pārējām fiziskajām baudām. Tas pats attiecas uz klavieru spēlēšanu - tad vispār gadās ieslīgt teju vai orgasmiskā transā. Forši. Žēl, ka mans bērns savā muzikālajā gaumē no Vāgnera, TON un Deine Lakaien ir nodegradējies (vai advancējies?) līdz "Kas dārzā" un "Kur tu teci", līdz ar to mājās nereti iet vaļā pusaudžu konfliktu cienīgi strīdi par to, kam būtu jāskan.
|