|
Tas jau nav nekas tāds, ar ko jālepojas, bet es patiesībā neciešu šādas saulainas dienas. Tad liekas, ka tā paraugusī zvaigzne baksta man ar pirkstu mugurā un liek celties, kaut kur iet un kaut ko darīt, kaut labprātāk visu dienu pavadītu ar spilvenu uz sejas un meditētu kaut ko par savu bezjēdzīgo eksistenci. Arī ikdienā jebkāda produktīva aktivitāte dienas laikā ir izslēgta, smadzenes nesaprot, kas no tām tiek gribēts, līdz pat deviņiem vakarā, kad pāris stundas jūtos kā cilvēks, un tad jau atkal - no viena noguruma citā -, un jāiet gulēt. Skumji. Es izšķiežu briesmīgi daudz laika bezjēdzīgās darbībās, kuru vienīgie mērķi ir sekot kaut kādiem vispārīgiem priekšstatiem par puslīdz sakarīgu eksistenci, un izpatikt citiem.
|