|
Par to pašu. Līdz šim nesapratu audiobooku fanātiķus, jo es tādā veidā literāru tekstu uztvert nevaru, un tagad sapratu, kāpēc - parasti lasītājs runā tā, it kā būtu distancējies no teksta un domās būtu aizklīdis kaut kur projām. Savukārt Šlāpins sākumā arī izklausās nedaudz sanervozējies, bet jau pēc brīža pats saplūst ar vārdiem tā, it kā radītu dzejoli no jauna. Tas vairs neizklausās pēc sausa dzejoļa lasījuma, tas ir kā monologs, kā barda dziedājums, kurā ieplestām acīm noraudzīties no sava istabas kaktiņa. Dzeja uz papīra lapām allaž šķitusi nedzīva, tai ir jārunā.
|