|
Vispār vasara ir tik dzīvs gadalaiks, kas uzgriež emocijas kā gāzes liesmu, līdz galam. Visu laiku esi spiests izjust priecīgu satraukumu, dažreiz ir iemesli, dažreiz vienkārši tāpat, varbūt tas siltums, dzīvīgums un tagad - vētra spiežas iekšā pa visām vīlēm un sapludina tevi, cilvēku, ar sevi, stihiju, un nekas cits neatliek kā pakļauties un vakaros nespēt aizmigt no saviļņojuma. Ziema ir apgrieztais lielums, ziema nozīmē klusumu, mieru un nāvi, kas saviļņo tikpat ļoti, bet saviļņojums paliek turpat dziļi iekšā, jo ziemā nepiedien vārtīties sniegā un par kaut ko jūsmot, ziema ir jāciena un vienkārši jāklausās tajā, kas tai stāstāms.
|