Tātad pieeju es pie virtuves loga, lai ievērtētu drūmo mikrorajona pre-ziemas ainavu. Un pretējās mājas ceturtajā stāvā ieraugu kādu jaunu cilvēku rāpjamies laukā pa logu. Sirds nodreb, bet izrādās, ka jaunais cilvēks tikai remontē logu, ar dzelzs lāpstiņu ziezdams tam apkārt kaut kādu pelēku špakteli. Pēc brīža pa ceļu sāk virzīties sarūsējis un nīgrs tantuks, kurš jau visai drīz ar acs kaktiņu piefiksē, kas augšā notiek. Tantuks apstājas, stāv un skatās - kritīs, nekritīs? Desmit sekunžu laikā nenokrīt. Tantuks iet tālāk, bet pēc pieciem metriem apstājas un pagriežas atpakaļ, un atkal skatās - tiešām nekritīs? Atkal nekā. Tantuks noiet vēl piecus metrus un nu vēlreiz pagriežas - nu kas ir, tiešām nekritīs? Un nekrīt vis. Un tā vēl pāris reižu, līdz viss interesantais neizbēgami izzudis tantuka skatienam.
Nu ko, ļaudis, asinskāri esat palikuši? Žēl, ka tantuks mani nepamanīja - būtu uztaisījusi pēc iespējas nosodošāku sejas izteiksmi, varbūt nokaunētos.
A ko es tur tik ilgi darīju? Nu neko jau, uz kociņiem un putniņiem skatījos..
|