Man allaž patikušas filmas, kurās mīlētāji satiekās/atvadās lidostās.

Trīs gadus pēc mūsu pēdējās sarunas, divus gadus pēc pēdējās reizes, kad satikāmies uz ielas... Brīdī kad visas vētras norimušas un mūsu mīlestība kā vecs kuģa vraks pamirusi guļ dziļi zem ūdens... Brīdī, kad es godīgi un no sirds biju pārstājusi ticēt, ka mēs reiz tiksimies.

Starp visām pasaules pilsētām, starp visām pasaules lidostām/reisiem un dienam, kad lidot... Skriedama caur Londonas lidostu, starp pārlidojumiem, es nostājos apskatīties "geitus" uz Rīgu... Un tas notika... Es pagriezu galvu pa labi un Viņš man stāvēja tieši blakus. Sastingušā laikā un telpā mēs skatījāmies viens uz otru un Viņš, gandrīz bez skaņas, nočukstēja "Sveika!" Stulbs "Čau" bija vienīgais, ko varēju izmocīt. Tad pagriezties un, cenšoties noiet taisni, pazust jebkur, jebkā, jebkam.... Tik ļoti apmulsis un tik ļoti izvairoties, Viņš, tāpat kā es, centās iekāpt lidmašīnā, lai mūsu skatieni vēlreiz nesastaptos.

Rīgas lidostā, ejot uz taksomentru, durvis izveda tieši Viņam priekšā. Nu jau apjautusi, ka dzīve reizēm ir filma, es smaidīju plašu smaidu, Viņš skatījās uz mani un pamāja ar galvu. Es pagāju garām, iekāpu taksī, domādama, ka jebkas, pilnīgi jebkas, ko es varētu pateikt ("Kā Tev iet?" "Ko Tu dari?" "No kurienes lido?" ) pieejot Viņam klāt, skanētu kā tukši, neko neizsakoši vārdi.


Kā lai domā, ka dzīvē nav likteņa, nav nejaušību un nav kāda augstāka plāna, kurus mēs vienkārši nespējam saprast!?

Nav jāskatās filmas - dzīvē viss ir daudz labāk!

P.S. Ja tic zīmēm, divas dienas, apmēram 4000 km attālumā no Londonas, sauļojoties uz kādas augstas viesnīcas jumta skanēja kāda muļķīgi, banāla dziesma, ko reiz Viņš man atskaņoja nodziedot "And maybe someday we will meet, and maybe talk and not just speak."