Vai kas dzēšams no manas apziņas? Vai kas atstājams? Tā jau varam notraust slapjās ūdens piles no galda ar lupatu, salveti ar ziediem, mākoņiem- uzzīmētiem ar tinti.
Avīze jau izbalējusi. Jau sena, veca tā... savā mūžā simtiem rokas viņu skārušas. Bet vai tā vajag? Vai visiem to vajag? Un vai man to vajag, lasīt visus rakstus par vēsturi, gadu simteņiem, zemestrīcēm tālās zemēs... Vai to vajag?
Uzticies sirdsbalsij. Un tā es maldos, maldos, jo ceru ieraudzīt savu zvaigzni spožu, vēl spožāku nekā līdz šim. Pakļaujos savām iegribām, apziņas mijkrēslī apzināto rīcību pošu kā greznu karnevāla tērpu ballei.... Vai man to vajag? Kas to man pateiks? Kur ir īstenības garša? Tā realitātes garša? Ha, gribētu zināt, kas tā tāda... Izsmiekls baložiem par brīvu velti.