Saule riet. Putekļi šķīst. Kovārņa kliedziens iesprūdis kaklā. Tu atkal mirsti Gaismas dēļ. Gribi sasniegt virsotnes augstāko punktu, bet krist Tev patīk, pat ļoti. Tu ej pa bezdibeņu malu un jokojies, muļķības ir tā Dzīve, kuru Tu dzīvo. Vai patiešām Tu dzīvo, kā gribētu? Vai patiešām zini, ka Tu dzīvo? Vai elpa ir pietiekami Dziļa, vai tā pieplūst Dvēselei? Bet varbūt elpas nav nekādas, Tu smacē nost Dvēseli. Acīm pārtraušas Ēna. Jā, liekas, Tu sāc apzināties, ka Tu neesi Dvēseles vērts. Jā, kas tad ir vainīgs, ka Tu Jūru uzskati par kaut kādu ūdenstilpni, kaut kādu uzpērkamu platību, kur zivis peld, ūdenszāles vijas, protams, Tavuprāt, tikai mākslīga esība, ko Dievs izgudrojis savās darba dienās. Zini, tā nav, kā Tu Domā. Jūra ir kas vairāk par puķu kasti uz Tava balkona malas. Jūra ir kas vairāk par Tavām acīm. Jūras dzimšanas apliecība nebūt nav tās viļņi. Jūra ir kas vairāk par Taviem Sapņiem. Jūra ir Spēks, kas Tev liek pievilkt Buras spēcīgāk. Viņā ir kaut kas vairāk par Vārdiem, ko spēju Tev izsacīt. Jūra ir noslēpums, kas mums jāmācās Just.