: meitenes nedaudz iedzēra..
un sameklēja jautājumu - vai Tev ir bijis cilvēks, kurš rauj jumtu nost?
par sevi runājot un tinot filmu atpakaļ, varu teikt NĒ.
neticēsiet?
īsumā storijs tāds: vidusskolā, kad atklāju puikas kā pretējo dzimumu, neredzēju nevienu, kura dēļ būtu gatava uz visu. tad nāca augstskolas laiki, satiku vienu viņu, pavadījām kopā gadus 2,5, tad tūlīt pēc break up iepazinos ar cibiņu, ar kuru kopā pavadīju 5us gadus, kuru laikā paspējām pat samainīties gredzeniem.
tad komunikācijas trūkuma vai nepareizas uztveres dēļ viss sagāja grīstē. kaut kā mēginājām laboties, bet komunikācijas problēma turpināja darboties. tā nu nobeidzām attiecības, aizgājām katrs savu ceļu, bet šad tad turpinājām kopīgi apmeklēt radu tantes, līdz es pārvācos uz Londonu...
kāpēc pārvācos?
a) Londona kā pilsēta mani vienmēr ir fascinējusi un turpina to darīt
b) vēlējos aizbēgt no tā, kas notika iekš LV
c) finanses
nu jā, pavidam visādi piedzīvojumi bijuši... par dzāziem jūs zināt no cibas, par dažiem nekad neuzzināsiet... bet lēnām sāku nobriest domai, ka man tiešām ir bail no attiecībām un zemapziņā jebkuru puiku izrādīto uzmanību uztveru kā attiecību veidošanas iemeslu. tāpēc mēģinu noslaktēt visu, kas manī vai puikā varētu skt dīgt.
nu lūk... turpinu šeit uzdzīvot, ko esmu nodomājusi darīt vēl vismaz gadu, bet tad gan uz Spāniju....
jā, kā Tu domā, vai tas ir skumji ka es neesmu piedzīvojusi jumta nost raušanas procesu?
es nedomāju tos brīžus, kad Tu domā, ka esi iemīlējies, bet gan tos brīžus, kad saproti, ka ir pasaulē cilvēks, kurš ir spējīgs Tev noraut jumtu...
jā, es varētu būt skumja vecmeita... nesen viens puiks teica - c'mon, beidz būt tik noliedzoša, pamēģini ļauties. bet es īsti neredzu nevienu, kam ļauties...
Tags: es, life, puikas
un sameklēja jautājumu - vai Tev ir bijis cilvēks, kurš rauj jumtu nost?
par sevi runājot un tinot filmu atpakaļ, varu teikt NĒ.
neticēsiet?
īsumā storijs tāds: vidusskolā, kad atklāju puikas kā pretējo dzimumu, neredzēju nevienu, kura dēļ būtu gatava uz visu. tad nāca augstskolas laiki, satiku vienu viņu, pavadījām kopā gadus 2,5, tad tūlīt pēc break up iepazinos ar cibiņu, ar kuru kopā pavadīju 5us gadus, kuru laikā paspējām pat samainīties gredzeniem.
tad komunikācijas trūkuma vai nepareizas uztveres dēļ viss sagāja grīstē. kaut kā mēginājām laboties, bet komunikācijas problēma turpināja darboties. tā nu nobeidzām attiecības, aizgājām katrs savu ceļu, bet šad tad turpinājām kopīgi apmeklēt radu tantes, līdz es pārvācos uz Londonu...
kāpēc pārvācos?
a) Londona kā pilsēta mani vienmēr ir fascinējusi un turpina to darīt
b) vēlējos aizbēgt no tā, kas notika iekš LV
c) finanses
nu jā, pavidam visādi piedzīvojumi bijuši... par dzāziem jūs zināt no cibas, par dažiem nekad neuzzināsiet... bet lēnām sāku nobriest domai, ka man tiešām ir bail no attiecībām un zemapziņā jebkuru puiku izrādīto uzmanību uztveru kā attiecību veidošanas iemeslu. tāpēc mēģinu noslaktēt visu, kas manī vai puikā varētu skt dīgt.
nu lūk... turpinu šeit uzdzīvot, ko esmu nodomājusi darīt vēl vismaz gadu, bet tad gan uz Spāniju....
jā, kā Tu domā, vai tas ir skumji ka es neesmu piedzīvojusi jumta nost raušanas procesu?
es nedomāju tos brīžus, kad Tu domā, ka esi iemīlējies, bet gan tos brīžus, kad saproti, ka ir pasaulē cilvēks, kurš ir spējīgs Tev noraut jumtu...
jā, es varētu būt skumja vecmeita... nesen viens puiks teica - c'mon, beidz būt tik noliedzoša, pamēģini ļauties. bet es īsti neredzu nevienu, kam ļauties...
Garastāvoklis:: 
tired
tiredMūzika: swh rock