|
Sep. 26th, 2005|08:41 am |
Reiz dzīvoja Drostala un valkāja disko apakšbikses. viņa bija mana labākā draudzene līdz brīdim, kad pirmoreiz notika tas..tas....tas........
mēs gājām pa Vecrīgas pamestajām, nomaļajām Mazo jaunavu ielām. viņa pateica man liegus vārdus: "Dai pjaķ saņķimov, suka!" es nepretojos, jo viņas balss skanēja tik liegi..pēC divdesmit minūšu ilgas pastaigas viņa nopirka sev speķa rausīti un čmaukstinādama ar spīdīgo, taukiem nopilējušo zodu, smaidīja man pretī un gurgulēja kā vigli sakairināts tītars. tas viss bija tik liegi.pēc kādas pusstundas viņa pateica man vārdus, kas tagad nomāc manu dvēseli, jo es nespēju sev piedot, ka neko neiesāku.. tātad viņa pateica: " Ja hoču žraķ!". es izmisusi raudāju un skrēju pa ielu. man sāpēja viss, es atcerējos, kā agrāk skolā mani sauca par govi un lika rādīt celulītu. es atcerējos, kā mamma mani tīšuprāt baroja ar treknumiņu, speķi un margarīnu... bet Drostala tik vienkārši pateica: "Ja hoču žraķ!" nekad viņai to nepiedošu. mēs protams aizgājām uz kafeinīcu, pasūtījām šašliku, vēlāk pelmeņus un stroganovu, bet tāpat man visu vakaru sāpēja seja..ai besī. |
|