|
Dec. 23rd, 2005|01:11 pm |
šodien pastāstīšu par to, kā mēs ar Kristīnu gājām mežā uz vāverēm skatīties.
diena bija balta kā piens un sniegs bija žēlojis mūsu matu laku un želeju,sejas špakteļus,protams arī.Kristīna vispār baigi aizraujas ar smiņķiem...cauru dienu cenšas nolīdzināt seju līdz ar zemi. viņai ir speciāla lāpstiņa un podiņš ar tonālo krēmu.
viņai bērnībā pa nakti pārāk tuvu pienāca brālis un sašvīkāja viņas seju ar mini motorzāģi un grābekli..tā nu viņa staigā ar cilni savā sejā,gravējums ir gana skaists,lai uz to vērtos ar ,no šoka un stresa pārplīsušiem, kapilāriem acīs.
tātad mēs iegājām mežā pie vāverēm un citiem mežoņiem.ceļā satikām satrakojušās,pāroties gribošās,šinšillas.tās metās pist Kristīnas kāju.no vienas vietas Kristīnas kāja bija noklāta ar astoņpadsmit pīkstošām un spiedzošām šinšillām.
mēs turpinājām ceļu līdz vāverēm. redzējām vilku mežmalā sēžam un ņirgājamies par Kristīnas kāju.šis no smiekliem divas reizes aizrījās ar vāveri.mēs sapratām,ka vāveres vairs nav tālu...mēs pielikām soli.Kristīna pielika labi ja pussoli,bet viņa centās klibot man līdzi no visas sirds.
satikām Līgu,kas bija staigājusi pa mežu lasot visus no vecuma mirušos dzīvniekus un apglabājusi tos visus katru savā kapiņā.tas patiešām aizkustināja,jo viens vilks,kurš bija tikai pa pusei miris,nokoda viņai rokas un viņa staigāja ar asiņainiem stumbeņiem, rakdama kapus tikai ar muti un kāju pirkstiem.
bet mēs gājām tālāk,mazliet nosalām un aizgājām mājās.vāveres nesatikām. |
|